Bilijs Greiems par tehnoloģijām, ticību un ciešanām

Jūs varat iedomāties, cik ļoti es kā mācītājs šeit neiederos. Es jūtos kā no ūdens izvilkta zivs vai varbūt kā zemē nokritusi pūce.

(Smiekli)

Pirms kāda laika es runāju Sanhosē, un mans draugs Marks Kvamme, kurš mani iepazīstināja ar šo konferenci, uzaicināja vairākus vadošus darbiniekus un Silikona ielejas kompāniju vadītājus uz brokastīm kopā ar mani – vai mani ar viņiem. Tas mani uzmundrināja. Es arī daudz ko uzzināju un mācījos, klausoties, kā viņi runā par pasauli, kas tikai nāks ar tehnoloģijas un zinātnes palīdzību. Zinu, ka mēs tuvojamies šīs konferences noslēgumam, un jūs varbūt domājat, kāpēc uzaicināts cilvēks, kurš runā par reliģiju. Par to atbildīgs ir Ričards, jo viņš to izdomāja.

Bet pirms pāris gadiem es braucu liftā Filadelfijā uz pirmo stāvu. Man bija jārunā konferencē viesnīcā. Un lifta kabīnē viens cilvēks sacīja: „Dzirdēju, ka viesnīcā apmeties Billijs Greiems.” Un otrs paskatījās uz manu pusi un teica: „Jā, re, kur viņš ir. Mums blakus.” Tas cilvēks mani noskatīja no galvas līdz kājām kādas 10 sekundes un tad teica: „Kāda vilšanās!”

(Smiekli)

Ceru, jūs nedomāsiet, ka dažas minūtes manā sabiedrībā ir – nē, nav, vilšanās – pēc visām izcilajām lekcijām, ko esat dzirdējuši, un runām, un es grasos noklausīties tās visas. Es sēdēju lidmašīnā pirms dažiem gadiem, un man blakus pāri ejai sēdēja Šarlotes (Ziemeļkarolīnā) mērs. Viņu sauc Džons Belks. Varbūt jūs viņu pazīstat. Tur bija viens piedzērušais, un viņš vairākas reizes cēlās kājās un visus kaitināja ar savām aktivitātēm, pļaukāja stjuarti un knieba viņai, kad viņa gāja garām, un visi uz viņu skaitās. Beigās Džons Belks sacīja: „Vai jūs zināt, kas tur sēž?” un viņš sacīja: „Nē, kas?” Viņš teica: „Billijs Greiems, evaņģēlists.” Viņš teica: „Nevar būt!” un viņš pagriezās pret mani un teica: „Dod roku!” Viņš sacīja: „Jūsu sprediķi man daudz palīdzējuši.”

(Smiekli)

Un es domāju, ka tā domā tūkstošiem cilvēku.

(Smiekli)

Es zinu, ka jūs esat mēģinājuši ieskatīties nākotnē, un pēc tā, ko šovakar dzirdēju, es arī gribētu dzīvot tajā laikmetā un redzēt, kā tur būs. Bet tā nebūs, jo man ir 80 gadu, es esmu 80 gadus vecs un zinu, ka man nav daudz laika. Man abām kājām ir iekaisušas vēnas, tāpēc kādam bija jāpalīdz man uzkāpt uz skatuves, un piedevām man ir arī Parkinsona slimība un citas problēmas, par kurām es te nerunāšu.

(Smiekli)

Šī nav pirmā reize, kad notiek tehnoloģiju revolūcija. Ir bijušas citas. Vienu es vēlos īpaši pieminēt. Vienas paaudzes laikā Israēla tauta piedzīvoja milzīgas un radikālas pārmaiņas, kas viņus pārvērta par lielu spēku Tuvajos Austrumos. Cilvēks, vārdā Dāvids, nāca pie varas, un ķēniņš Dāvids kļuva par izcilu vadoni savai paaudzei. Viņš bija spēcīgs vadītājs. Viņam līdzi gāja Dieva labvēlība. Viņš bija izcils dzejnieks, filozofs, rakstnieks un karavīrs. Viņa kaujas stratēģija un taktika joprojām tiek pētītas.

Apmēram divus gadsimtus pirms Dāvida hitu tauta atklāja dzelzs kausēšanas un apstrādes noslēpumu, un zināšanas lēnām izplatījās tālāk. Bet viņi izraēliešiem neļāva ne mācīties apstrādāt, ne iepirkt dzelzi. Dāvids to visu izmainīja, viņš aizsāka Dzelzs laikmetu Israēla valstī. Bībelē ir stāstīts, ka Dāvids izveidoja lielus dzelzs uzkrājumus, un arheologi ir atraduši mūsdienu Palestīnā tās paaudzes liecības. Tagad neveiklu rīku vietā, kas bija taisīti no koka un akmens, Izraēlā parādījās dzelzs arkli sirpji un kapļi, un kaujas ieroči. Vienas paaudzes laikā Israēla pilnīgi izmainījās. Dzelzs ieviešanai zināmā mērā bija līdzīga nozīme kā mikroshēmas ietekmei uz mūsu paaudzi. Un Dāvids konstatēja, ka, lai gan tehnikas attīstība atrisina daudzas problēmas,

daudzas problēmas paliek. Tās pastāv arī mūsdienās, mēs tās neesam atrisinājuši, un es neesmu dzirdējis, ka kāds šeit par tām runātu. Kā mēs varam atrisināt tās trīs problēmas, kuras es vēlos minēt? Pirmā problēma, ko Dāvids redzēja, bija cilvēka ļaunums. Kur tas rodas? Kā mēs ar to tiekam galā? Vairākās vietās psalmos, kurus valstsvīrs Gledstons nodēvēja par izcilāko grāmatu pasaulē, Dāvids apraksta cilvēka ļauno dabu. Un tomēr viņš saka: „Viņš atjauno manu dvēseli.” Vai jūs kādreiz esat domājuši par to, cik pretrunīgi mēs esam? No vienas puses, mēs izzinām Visuma noslēpumus un dramatiski paplašinām tehnoloģiju robežas, kā to lieliski parāda šī konference. Mēs ieskatāmies jūras dzelmē, piecu kilometru dziļumā, un aplūkojam galaktikas miljoniem gadu tālā nākotnē.

Bet, no otras puses, kaut kas nav kārtībā. Mūsu karakuģi, mūsu karavīri, stāv pie robežām kaujas gatavībā karam ar Irāku. Kāds ir visa tā cēlonis? Kāpēc mums katrā paaudzē ir kāds karš, praktiski visās pasaules daļās? Kur rodas revolūcijas? Mēs nesatiekam ar citiem cilvēkiem, pat ar savām ģimenēm. Mēs konstatējam, ka esam nāvējošu ieradumu gūstā un nespējam no tiem atbrīvoties. Pasaulē plosās rasisms, netaisnība un vardarbība, nesdamas sāpju un nāves traģisko ražu. Pat visgudrākie no mums nespēj pretoties pasaules ļaunumam. Es gribētu redzēt, kā Oracle tiktu ar to galā vai kā to atrisinātu kādi citi tehnoloģiju ģēniji. Kā mēs varam izmainīt cilvēku, lai tas nemelo un nekrāpj, lai avīzes nav pilnas ar rakstiem par krāpšanos darījumos, darbavietās sportā vai kur citur?

Bībelē rakstīts, ka problēma ir mūsos pašos, mūsu sirdīs un dvēselēs. Mūsu problēma ir tā, ka esam atšķirti no sava Radītāja, kuru mēs saucam par Dievu, un mums nepieciešama dvēseles atjaunošana, ko var paveikt tikai Dievs. Jēzus teica: „No sirds iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi.” Britu filozofs Bertrans Rasels nebija reliģiozs, bet viņš teica: „Ļaunums slēpjas mūsu sirdī, un tieši no sirds tas būtu jāizrauj.” Alberts Einšteins... Es runājos ar kādu – biju uzaicināts uz Prinstonas akadēmiju, un satiku Einšteina kungu. Viņam nebija doktora grāda, jo viņš apgalvoja, ka neviens nav tiesīgs viņam tādu piešķirt.

(Smiekli)

Bet viņš sacīja, lūk, ko: „Vieglāk ir stabilizēt plutoniju nekā iznīcināt ļaunumu cilvēkā.” Un daudzi no jums noteikti esat par to domājuši un lauzījuši galvu. Jūs esat redzējuši, kā cilvēki ņem labus tehnoloģijas attīstības produktus, piemēram, internetu, par ko šovakar dzirdējām, un tos vienkārši samaitā. Jūs redzat, kā izcili prāti izdomā datorvīrusus, kas iznīcina veselas sistēmas. Sprādzieni Oklahomas pilsētā bija briesmīgi izmantota vienkārša tehnika. Problēma nav tehnoloģijās. Problēma ir cilvēkos, kas tās izmanto. Ķēniņš Dāvids sacīja, ka pazīst savus dvēseles dziļumus. Viņš nevarēja atbrīvoties no personīgām problēmām un personīgā ļaunuma, kas ietvēra arī slepkavību un laulības pārkāpšanu. Tomēr ķēniņš Dāvids meklēja piedošanu pie Dieva un teica: „Tu atjauno manu dvēseli.”

Redziet, Bībele māca, ka mēs esam vairāk nekā ķermenis un prāts. Mēs esam dvēsele. Un mūsos katrā ir kaut kas ārpus mūsu saprašanas. Tā ir daļa, kas ilgojas pēc Dieva vai pēc kā vairāk nekā mēs atrodam tehnoloģijās. Dvēsele ir tā jūsu daļa, kas alkst dzīves jēgas un kas meklē kaut ko ārpus šīs dzīves. Tā ir jūsu daļa, kas patiesībā ilgojas pēc Dieva. Es redzu, ka jaunieši visā pasaulē kaut ko meklē. Viņi nezina, kas tas ir. Es uzstājos daudzās universitātēs, un jautājumu un atbilžu sesijās – vienalga, Kembridžā, Hārvardā vai Oksfordā – esmu runājis visās minētajās universitātēs... Es došos uz Hārvardu pēc kādiem trīs četriem, nē, diviem mēnešiem lasīt lekciju. Un man uzdos tos pašus jautājumus, ko uzdeva iepriekšējās reizēs. Un jautājumu tēmas būs apmēram šādas: „No kurienes es esmu radies? Kāpēc es šeit esmu? Kurp dodos? Kāda ir dzīves jēga? Kāpēc es te esmu?”

Pat ja tu nepiesaisties nevienai reliģijai, ir reizes, kad tu domā, ka pastāv kas cits. Tomass Edisons teica: „Kad tu redzi visu, kas notiek zinātnes pasaulē un Visuma kustībā, nav iespējams noliegt, ka uz tiltiņa jābūt kapteinim.” Es atceros, kā sēdēju blakus Gorbačova kundzei Baltā nama vakariņās. Es devos pie vēstnieka Dobriņina, kuru labi pazinu, (komunistu laikā biju vairākas reizes apmeklējis Krieviju, un viņi man ļāva negaidīti daudz brīnišķas brīvības.) Es labi pazinu Dobriņina kungu un teicu viņam: „Man šovakar jāsēž blakus Gorbačova kundzei. Par ko es ar viņu varu sarunāties?” Un viņa atbilde mani pārsteidza. Viņš teica: „Runā par reliģiju un filozofiju, jo viņai tas ļoti interesē.” Es biju pārsteigts, bet vakarā mēs par to arī runājām, un saruna bija ļoti dzīva. Un beigās viņa teica: „Jūs zināt, ka esmu ateiste, bet es zinu, ka tur augšā, pāri mums, pastāv kaut kas lielāks.”

Otrā problēma, ko ķēniņš Dāvids apzinājās kā neatrisināmu, bija cilvēka ciešanu problēma. Viņa pasaulē vecākā grāmata bija Ījaba grāmata, kurā rakstīts: „Cilvēks pats rada ciešanas, un kā dzirkstis tās uzlido jo augstu.” Jā, zinātne neapšaubāmi ir daudz darījusi, lai novērstu dažādas cilvēku ciešanas. Bet es... Pēc pāris mēnešiem man būs 80. Es tiešām esmu ļoti pateicīgs par visiem medicīnas sasniegumiem, kas mani uzturējuši pie relatīvi labas veselības visu gadu garumā. Ārsti Majo klīnikā man ieteica nebraukt tik tālu, nebraukt uz šejieni. Es nebiju uzstājies jau četrus mēnešus. Un, kad cilvēks runā tik daudz kā es – trīs četras reizes dienā, tā var ierūsēt. Tāpēc es izmantoju pulti un šīs piezīmes. Kad jūs mani dzirdat televīzijā vai kur citur, es runāju no galvas. Es nelasu. Es nekad nelasu uzrunas. Es nekad nelasu runu vai lekciju. Es runāju no galvas. Bet šovakar man te ir piezīmes, lai, ja nu es sāktu aizmirst, ko es reizēm daru, man būtu, pie kā atgriezties.

Bet arī šeit starp mums, vis... visprogresīvākajā pasaules sabiedrībā, pastāv nabadzība. Mums ir ģimenes, kas sevi iznīcina, draugi, kas mūs nodod. Mūs nomāc neizturama psiholoģiska spriedze. Es neesmu saticis pasaulē tādu cilvēku, kuram nebūtu problēmu vai raižu. Kāpēc mēs ciešam? Jautājums ir mūžīgs, un uz to nav atrasta atbilde. un uz to nav atrasta atbilde. ka viņš vērsīsies pie Dieva. Viņš saka: „Tas Kungs ir mans gans.” Pēdējā problēma, ko Dāvids apzinājās kā nerisināmu, bija nāve. Daudzi ir teikuši, ka nāve ir mūsu paaudzes aizliegtais temats. Vairums cilvēku dzīvo tā, it kā viņiem nekad nebūtu jāmirst. Tehnoloģijas pastiprina mītu par to, ka miršanu iespējams kontrolēt. Mēs uz ekrāniem redzam cilvēkus. Merilina Monro uz ekrāna ir tikpat skaista kā dzīvē, un daudzi jaunieši domā, ka viņa joprojām ir dzīva. Viņi nezina, ka viņa ir mirusi (vai Klārks Geibls, vai kāds cits). Vecās zvaigznes. Viņi atdzīvojas. Un viņi ir... uz ekrāna viņi ir tikpat izcili kā toreiz, kad bija dzīvi. Bet nāve ir nenovēršama.

Es uzrunāju ASV Kongresu pagājušajā gadā. Un mēs tikāmies tajā telpā, Statuju zālē, tur bija ap 300 cilvēku. Un es teicu: „Viena lieta mums visiem ir kopīga, visiem – gan republikāņiem, gan demokrātiem, gan pārējiem.” Es teicu: „Mēs visi mirsim.” Un tas mums ir kopīgs ar visiem tiem izcilajiem pagātnes cilvēkiem, kas uz mums noskatās. Un jauniem cilvēkiem bieži ir grūti to saprast. Viņiem ir grūti saprast, ka viņi mirs. Kā rakstīja senais Zālamans Mācītājs, zem saules notiek visādi darbi. Laiks dzīvot, un laiks mirt. Esmu bijis pie vairāku slavenību nāves gultas; jūs viņus droši vien pazīstat. Esmu runājis ar viņiem. Esmu redzējis tos mokošos brīžus, kad viņi baidījās līdz nāvei.

Un tomēr – vēl pirms dažiem gadiem nāve viņiem nenāca pat prātā. Pagājušajā nedēļā es runāju ar kādu sievieti, kuras tēvs bija ievērojams ārsts. Viņa teica, ka viņš neesot ne domājis par Dievu, ne runājis par Viņu, viņš neticēja Dievam. Viņš bija ateists. Bet tad viņa teica: kad viņš jau bija tuvu nāvei, vienu dienu viņš piecēlies gultā sēdus un lūdzis māsiņai, lai ataicina kapelānu. Un viņš teicis, ka pirmo reizi mūžā ir domājis par nenovēršamo un par Dievu. Vai Dievs vispār pastāv? Pirms pāris gadiem kāds students man pajautāja: „Kāds ir lielākais pārsteigums visā dzīvē?” Un es teicu, ka lielākais manas dzīves pārsteigums ir dzīves īsums. Tā paiet tik ātri. Bet tam tā nav jābūt. Verners fon Brauns īsi pēc II Pasaules kara secināja (citēju): „Zinātne un reliģija nav pretmeti. Gluži pretēji – tās ir māsas.” Viņš to izskaidroja ar personīgu piemēru. Es labi pazinu Dr. fon Braunu. Un viņš sacīja: „Manuprāt, visa Visuma godība kalpo tikai tam, lai apliecinātu, ticību radītāja pastāvēšanai.” Vēl viņš teica: „Savos Dieva meklējumos esmu nonācis pie secinājuma, ka Jēzus Kristus dzīvei būtu jāatrodas mūsu pūļu un iedvesmas centrā. Viņa dzīves un augšāmcelšanās realitāte ir cilvēces cerība.”

Esmu daudz runājis Vācijā un Francijā, un citās pasaules malās; man ir bijis tas gods runāt 105 valstīs. Un vienu dienu mani uzaicināja apciemot kancleru Adenaueru, kuru uzskata par modernās Vācijas pamatlicēju pēc kara. Un tad viņš... tad viņš man teica: „Jaunais cilvēk,” viņš teica, „vai jūs ticat, ka Jēzus Kristus ir augšāmcēlies?” Un es atbildēju: „Jā, ser, es ticu.” Viņš teica: „Es arī.” Viņš teica: „Kad es vairs nebūšu kanclers, veltīšu atlikušo laiku tam, lai sarakstītu grāmatu par to, kāpēc Jēzus Kristus augšāmcēlās un kāpēc ir tik svarīgi tam ticēt.” Vienā savā lugā Aleksandrs Solžeņicins attēlo mirstošu cilvēku, kurš palicējiem saka: „Visbriesmīgāk ir just nožēlu, kad esi uz nāves gultas.” Tad kā mums būtu jādzīvo, lai, guļot uz nāves gultas, nejustu nožēlu?

Blēzs Paskāls tādu pašu jautājumu uzdeva 17. gs. Francijā. Paskālu uzskata par modernās civilizācijas pamatlicēju. Viņš bija izcils zinātnieks, spožs matemātiķis jau pusaudža gados. Daudzi viņu uzskata par varbūtību teorijas aizsācēju un pirmā datora modeļa izgudrotāju. Jūs, protams, visi esat pazīstami ar viņa vārdā nosaukto programmēšanas valodu. Paskāls pamatīgi izpētīja cilvēku dilemmas: ļaunumu, ciešanas un nāvi. Viņu šokēja tas pats fenomens, par ko mēs te domājam: ka cilvēki var sasniegt milzīgus augstumus zinātnē, mākslā, drosmīgā rīcībā, tomēr tie ir arī pilni ar dusmām, liekulību, un vēl – un ienīst paši sevi. Paskāls mūs redzēja kā interesantu sajaukumu starp ģenialitāti un pašapmānu. 23. novembrī 1654. gadā Paskāls piedzīvoja dziļu reliģisku pieredzi. Viņš dienasgrāmatā ierakstīja šādus vārdus: „Es atdodu sevi, sevi visu, Jēzum Kristum, manam Pestītājam.”

Kāds franču vēsturnieks rakstīja divus gadsimtus vēlāk: „Tik varens intelekts reti ir padevies ar tādu pazemību Jēzus Kristus varai.” Paskāls secināja ne vien to, ka tikai Dieva mīlestība un žēlastība var atjaunot mūsos saskaņu, bet arī ticēja, ka viņa paša grēki un neveiksmes var tikt piedoti un ka pēc nāves viņš dosies uz vietu, ko sauc par debesīm. Viņš to piedzīvoja tādā veidā, kas pārsniedz zinātnisku novērojumu un prāta robežas. Viņš pierakstīja plaši pazīstamos vārdus: „Sirdij ir domas, par kurām prāts nedomā.”

Tikpat labi pazīstamas ir Paskāla derības. Būtībā viņš teica tā: „Ja tu liec savu naudu uz to, ka Dievs ir, un atveries Viņa mīlestībai, tu neko nezaudē, arī ja kļūdies. Bet ja tu liec savu naudu uz to, ka Dieva nav, tu vari pazaudēt visu gan šai dzīvē, gan nākamajā.” Paskāls domāja, ka zinātnes atziņas nobāl līdzās Dieva atziņai. Dieva atziņa bija pārāka par visu, kas viņam jebkad bija ienācis prātā. Viņš bija gatavsViņu satikt, kad nomira 39 gadu vecumā. Ķēniņš Dāvids nodzīvoja līdz 70 gadiem – tas viņa laikiem bija ilgi. Tomēr arī viņam pienāca miršanas brīdis, un viņam pieder šie vārdi: „Kaut arī es staigāju nāves ēnas ielejā, es ļaunuma nebīstos, jo Tu esi ar mani.”

Tādas bija Dāvida atbildes uz trim dilemmām: ļaunumu, ciešanām un nāvi. Tās var būt arī jūsējās, ja jūs meklējat dzīvo Dievu un ļaujat Viņam piepildīt savu dzīvi un dot jums cerību nākotnei. Kad man bija 17 gadu (esmu dzimis un audzis Ziemeļkarolīnas laukos), es katru rītu slaucu govis, un tās pašas govis man bija jāslauc arī vakaros, kad pārnācu no skolas, un govju bija veselas 20. Es par tām biju atbildīgs, strādāju fermā un mēģināju tikt galā ar mācībām. Manas atzīmes vidusskolā nebija labas. Arī koledžā tās nebija labas, līdz kaut kas nenotika manā sirdī.

Vienu dienu es nonācu vaigu vaigā ar Kristu. Viņš teica: „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” Vai varat iedomāties? „Es esmu patiesība. Es esmu visas patiesības iemiesojums.” Viņš bija vai nu melis, vai trakais, vai arī tas, ko par sevi apgalvoja. Kurš no tiem? Man tas bija jāizlemj. Es to nevarēju pierādīt. Es to nevarēju aiznest uz laboratoriju un veikt eksperimentus. Bet ticībā es teicu – es Viņam ticu, un Viņš ienāca manā sirdī un izmainīja visu dzīvi. Un tagad esmu gatavs, kad dzirdēšu aicinājumu, ieiet Dieva klātbūtnē. Paldies, un lai Dievs jūs visus svētī.

(Aplausi)

Paldies par izdevību. Tas bija lieliski.

Richard Wurman: Malacis. Paldies [neskaidrs].

(Aplausi)