Bens Dunlaps runā par mīlestību pret dzīvi.

"Yo napot, pacak!" Kas, kā šeit kāds noteikti zin, ungāru valodā nozīmē "Kā iet, draugi?", šajā savādajā neindoeiropiešu valodā, kurā runā ungāri -- kurai, ja ņem vērā, ka valodu dažādība ir vismaz tikpat lielās briesmās kā bioloģiskā daudzveidība uz mūsu planētas, retais spētu iedomāties jebkādu nākotni pat pirms gadsimta vai diviem. Bet te nu tas ir: "Yo napot, pacak!" Kā jau teicu, kāds šeit to noteikti atpazīst, jo, lai gan pasaulē nav tik daudz ungāru, un, lai gan cik zinu, manī nav ne piles ungāru asiņu, katrā manas dzīves krustpunktā man blakus ir bijis ungāru draugs vai padomdevējs. Reizēm pat redzu sapņus, kas notiek vietās, kurās atpazīstu ainavas no ungāru filmām, sevišķi no agrīnajām Mikloša Jančo filmām.

Kā lai izskaidroju šo mistiko saikni? Varbūt tas ir dēļ mana dzimtā Dienvidkarolīnas štata, kas nav daudz mazāks kā mūsdienu Ungārija, tas kādreiz šapņoja kļūt par neatkarīgu valsti. Un šī sapņa dēļ ienākušais karaspēks nodedzināja ar zemi manu dzimto pilsētu. Tas pats notika ar daudzām ungāru pilsētām un ciematiem visas Ungārijas garās un traģisku notikumu pilnās vēstures laikā. Vai varbūt tas ir tādēļ, ka, kad biju pusaudzis 50-ajos, mans tēvocis Henrijs, kas asi noliedza rasistisko organizāciju Kukluksklans -- un pēc tam, kad par to viņu apšaudīja un viņa pagalmā dedzināja krustus -- dzīvojot nāves briesmās, aizveda savu sievu un bērnus uz Masačūsetu drošībā lai pats atgrieztos uz Dienvidkarolīnu un viens pats vērstos pret Kukluksklanu. Kas bija ļoti ungāriem raksturīga rīcība, un jebkurš, kurš atceras 1956. gadu, man piekritīs. Protams, laiku pa laikam ungāri ir radījuši paši savus kukluksklanus.

Labi, laikam ir grūti izskaidrot šo ungāriskā parādīšanos manā dzīvē, bet beigu beigās tieši tam esmu pateicīgs par savu mīlestību pret cilvēkiem ar sarežģītu iekšējo pasauli -- ar vainas un zaudējuma sajūtu, ko atsver pretspars un bravūra. Šī iekšējā būtība ir sveša vairumam amerikāņu. Bet tā ir tipiska praktiski visiem ungāriem. Tāpēc, "Yo napot, pacak!"

Es atgriezos Dienvidkarolīnas štatā pēc 15 gadiem pavadītiem svešumā 1960-o pašās beigās ar tam laikam raksturīgu augstprātīgu līdzcietību, būdams pārliecināts, ka glābšu savu tautu. Neievērojot, ka tauta nesteidzās saprast, ka to vajag glābt. Es sūri grūti strādāju tajā vīnogulājā ceturtdaļgadsimtu, pirms tiku uz nelielu taisnības karaļvalsti Dienvidkarolīnas ziemeļos, Vufordas koledžu, augstākās izglītības iestādi, saistītu ar metodisko baznīcu. Es neko nezināju par šo koledžu, un vēl mazāk par metodismu, bet biju patīkami pārsteigts manas pirmās dienas laikā Vufordas koledžā, atrodot starp saviem studentiem 90-gadīgu ungāru, vidusmūža eiropiešu sieviešu ielenktu, šīs sievietes šķita kā ungāra Reinas jaunavas.

Viņu sauca Šandors Teslers. Viņš bija dzīvespriecīgs atraitnis, kura sieva un bērni bija miruši un kura mazbērni dzīvoja tālu prom. Pēc izskata viņš atgādināja Mahatmu Gandi -- tikai bez gurnu apsēja, un ar ortopēdiskajiem zābakiem. Viņš bija dzimis 1903. gadā Austrumungārijas impērijas provincē, kas vēlāk kļuva par Dienvidslāviju. Viņš bija sabiedrības izstumtais bērnībā; ne tāpēc, ka bija ebrejs -- viņa vecāki vienalga nebija sevišķi reliģiozi -- bet tāpēc, ka bija piedzimis ar izteiktu pēdu deformāciju, kas toreiz nozīmēja ārstēšanu speciālā medicīniskā iestādē un virkni sāpīgu operāciju laikā no viena līdz 11 gadu vecumam. Kā jaunietis viņš iestājās biznesa skolā Budapeštā. Tur viņš bija tikpat gudrs, cik pieticīgs un tāpēc guva vērā ņemamus panākumus, un pēc izlaiduma, kad viņš sāka strādāt tekstilnozarē, panākumi turpinājās. Viņš atklāja vienu fabriku pēc otras. Viņš apprecējās, un viņam piedzima divi dēli. Viņam bija augstākstāvoši draugi, kuri viņu pārliecināja, ka viņš dod svarīgu ieguldījumu ekonomikā.

Reiz, tikko atstājis pēdējās norādes, nakts vidū viņu pasauca naktssargs vienā no viņa fabrikām. Naktssargs bija tikko noķēris viņa darbinieku, zogot zeķes -- tā bija vesela zeķu ražošanas fabrika, un darbinieks bija vienkārši piebraucis ar kravas mašīnu un krāva tajā zeķu grēdas. Teslera kungs aizgāja uz fabriku, piegāja pie darbinieka un teica: "Kāpēc tu zodz no manis? Ja tev vajag naudu, vienkārši paprasi." Naktssargs, redzot kā lietas virzās, sašuta un teica: "Mēs taču zvanīsim policijai, vai ne?" Bet Teslera kungs atbildēja: "Nē, tas nebūs nepieciešams. Viņš no mums vairs nezags."

Varbūt Teslera kungs pārāk uzticējās cilvēkiem, jo viņš palika savā vietā ilgi pēc nacistu Anšlusa ienākšanas Austrijā, un pat pēc tam, kad Budapeštā sākās apcietināšanas un deportācijas. Viņa vienīgais piesardzības pasākums bija cianīda kapsulas medaljonos, kurus viņš un viņa ģimene nēsāja ap kaklu. Tad vienu dienu tas notika: viņu un viņa ģimeni apcietināja, un tos aizveda uz nāves māju Danūbē. Tajās dienās, "Galīgā ebreju jautājuma risinājuma" ietvaros, notika tīrākā nežēlība -- cilvēkus sita līdz nāvei, un viņu līķus meta upē -- un neviens, kurš nokļuva nāves mājā, nebija nekad iznācis dzīvs. Un tādā likteņa pagriezienā, kam jūs neticētu pat Stīvena Spīlberga filmā Gauleiters, kas pārraudzīja nežēlīgo sišanu, bija tieši tas pats zaglis, kas bija zadzis zeķes no Teslera kunga zeķu fabrikas. Sišana bija ļoti nežēlīga. Tās laikā viens no Teslera kunga dēliem, Endrjū, pacēla acis un teica, "Tēt, vai nu ir laiks ieņemt kapsulu?" Un tas Gauleiters, kas pēc tam šajā stāstā vairs nekur neparādās, noliecās un iečukstēja Teslera kungam ausī: "Nē, nevajag. Palīdzība ir jau ceļā." Un tad turpināja sišanu.

Bet palīdzība-- palīdzība jau bija ceļā, un drīz pēc tam atbrauca mašīna no Šveices vēstniecības. Viņus aizvedā drošībā. Viņus pārklasificēja kā Dienvidslāvijas pilsoņus un viņiem izdevās izdevās izvairīties no visām briesmām visa kara laikā, izdzīvojot dedzināšanas un bombardēšanu, kā arī komunistu arestu kara beigās. Laikam Teslera kungam bija izdevies noguldīt naudu Šveicas banku kontos, jo viņam izdevās aizvest savu ģimeni vispirms uz Lielbritāniju, tad uz Longailendu, un tad uz tekstilnozares centru Amerikas dienvidos. Šis centrs, kā veiksmei labpatikās, bija Spartanburga, Dienvidkarolīna -- tieši tur, kur atradās Vufordas koledža. Un tieši tur Teslera kungs sāka visu no jauna, un atkal guva milzīgus panākumus, sevišķi pēc tam, kad izdomāja ražošanas procesu jaunam audumam, ko sauca par dubultadīšanu.

Un tad -- vēlīnajos 1950-ajos, pēc "Brauns pret Izglītības padomi", kad Kukluksklans atdzima visos dienvidos, Teslera kungs teica: "Es to jau esmu agrāk dzirdējis." Un viņš pasauca savu vecāko palīgu un tam prasīja: "Kur, tavuprāt, šajā apkaimē rasisms ir visspēcīgākais?" "Es īsti nezinu, Teslera kunga. Laikam tas varētu Kungu kalns." "Ļoti labi. Nopērc zemi Kungu kalnā, un tad paziņo, ka mēs tur uzbūvēsim svarīgu fabriku." Vīrs darīja, kā bija pavēlēts, un drīz pēc tam pie Teslera kunga ciemos ieradās Kungu kalna baltādaino iedzīvotāju vecākais. Jums būtu noderīgi zināt, ka tajos laikos tekstilnozare dienvidos bija bēdīgi slavena ar savu atšķirīgumu. Baltādainais pilsētas mērs ieradās ciemos pie Teslera kunga un teica: "Teslera kungs, es ticu, ka jūs noalgosiet daudz baltādainos strādniekus." Teslera kungs atbildēja: "Atved man vislabākos strādniekus, ko vari atrast, un, ja viņi būs gana labi, es tos pieņemšu darbā." Tad pie viņa ciemos ieradās melnādaino kopienas vecākais, ministrs, kurš teica: "Teslera kungs, es ļoti ceru, ka jūs noalgosiet vairākus melnādainos strādniekus." Viņš saņēma tieši to pašu atbildi: "Atved man vislabākos strādniekus, ko vari atrast, un, ja viņi būs gana labi, es tos pieņemšu darbā." Tā gadījās, ka melnādaino ministrs savu darbu padarīja labāk kā baltādaino vecākais, bet tam tagad nav nozīmes. Teslera kungs noalgoja 16 vīrus, astoņus baltus, astoņus melnus.

Tie bija viņa nākotnes barveži. Viņš bija uzstādījis smago mašinēriju jaunajai ražošanai pamestā veikalā Kungu kalna apkaimē, un divu mēnešu garumā šie 16 vīri dzīvoja un strādāja kopā, kļūstot par jaunā procesa meistariem. Viņš tos sapulcēja pēc pirmās fabrikas apskates un prasīja, vai ir kādi jautājumi. Notika murmināšana, bubināšana un knosīšanās un tad viens no baltajiem stādniekiem izgāja priekšā un teica: "Ē, jā. Mēs apskatījām šo vietu -- un te ir tikai viena vieta, kur gulēt, tikai viena vieta, kur ēst, tikai viena tualete, un tikai viens dzeramā ūdens krāns. Šī fabrika būs integrēta, un melnie un baltie netiks atdalīti, vai kā?" Teslera kungs atbildēja: "Jums maksā divreiz vairāk nekā jebkuriem citiem tekstilnozares strādniekiem šajā apkaimē, un tā šeit mēs strādājam. Vai ir vēl kādi jautājumi?" "Laikam nē." Pēc diviem mēnešiem, kad jauno fabriku atvēra un simtiem jaunu strādnieku, balti un melni, ieplūda, lai pirmo reizi to apskatītu, tos sagaidīja 16 pārvaldnieki, balti un melni, stāvot plecs pie pleca. Tie izrādīja fabriku un tad jautāja, vai ir jautājumi. Un neizbēgami, izskanēja tieši tas pats jautājums: "Šī fabrika ir integrēta, vai kā?" Viens no baltajiem pārvaldniekiem izgāja priekšā un teica, "Jums maksā divreiz vairāk nekā jebkuriem citiem strādniekiem šajā apkaimē, šaja nozarē, un tā mēs šeit strādājam. Vai ir vēl kādi jautājumi?"

Vairs jautājumu nebija. Tā vienā rāvienā Teslera kungs integrēja tekstilnozari tajā dienvidu daļā. Tas bija Mahatmas Gandi cienīgs sasniegums, izpildīts ar jurista cienīgu gudrību un svētā ideālismu. 80 gadu vecumā Teslera kungs pameta tekstilnozari un sāka rūpēties par Vufordas koledžu -- katru semestri apmeklējot lekcijas. Un tā kā viņam bija tieksme skūpstīt jebko, kas kustas, ikviens viņu sirsnīgi dēvēja par Opi -- kas ungāru valodā nozīmē vectēvs. Kad es tur nokļuvu, koledžas bibiotēka jau bija pārdēvēta Teslera kunga vārdā, un kad vēlāk ierados 1993. gadā, mana fakultāte sevi pagodināja, dodot Teslera kungam koledžas profesora titulu. Daļēji tāpēc, ka tajā laikā viņš jau bija apmeklējis ikvienu lekciju koledžas kursu katalogā, bet lielākoties tāpēc, ka viņš bija acīmredzami gudrāks par jebkuru no mums. Tas, ka šīs nelielās Dienvidkarolīnas metodistu koledžas gars bija holokaustu pārdzīvojis cilvēks no Centrāleiropas, manī viesa pārliecību. Patiesi, viņš bija ļoti gudrs, bet viņam arī bija brīnišķīga humora izjūta. Reiz, pēc starpdisciplīnu lekcijas es rādīju Bergmana filmas "Septītais ronis" sākumu. Laikā, kad viduslaiku jātnieks Antonijs Bloks atgriezās no Krusta Karu savvaļas zosu medībām un ieradās Zviedrijas akmeņainajā krastā tikai, lai satiktu nāves rēgu, Teslera kungs sēdēja tumsā starp saviem kursabiedriem. Kad nāve atpleta savu apmetni, lai apkamptu jātnieku, es dzirdēju Teslera kunga trīcošo balsi: "Vai, vai," viņš teica, "Nu gan nav labi."

Bet viņa lielākā kaisle bija mūzika, sevišķi opera, un pirmoreiz, kad ciemojos viņa mājā, viņš mani pagodināja, ļaujot izvēlēties mūziku, ko mēs klausītos. Viņš bija sajūsmā, kad es noraidīju "Cavalleria Rusticana" un izvēlējos Bela Bartoka "Zilbārža Pils". Es mīlu Bartoka mūziku, un Teslera kungs arī to mīlēja, viņam piederēja praktiski katrs jebkad izdotais Bartoka mūzikas ieraksts. Tieši viņa mājā es pirmo reizi dzirdēju Bartoka trešo klavierkoncertu un uzzināju no Teslera kunga, ka tas tika sakomponēts tuvu Ašvilai, Ziemeļkarolīnā, komponista pēdējā dzīves gadā. Viņš zināja, ka mirst no leikēmijas, un viņš veltīja šo koncertu savai sievai Ditai, kura arī bija koncertpianiste. Lēnajā otrajā daļā, atzīmētai kā "adagio religioso", viņš ievija putnu dziesmu skaņas, ko viņš dzirdēja aiz sava loga -- apzinoties, ka tas ir viņa pēdējais pavasaris. Viņš iedomājās nākotni viņai, kurā viņa vairs nebūtu. Tas bija ļoti, ļoti izteikti pēdējais veltījums viņai -- to pirmo reizi atskaņoja pēc viņa nāves -- un caur viņa sievu - pasaulei. Tikpat izteikti, šī mūzika teica, "Tas nekas. Tas viss bija tik skaisti. Lai kur tu šo nedzirdētu, es tur būšu."

Tikai pēc Teslera kunga nāves es uzzināju, ka par uzrakstu uz Bela Bartoka kapa Hartsdeilā, Ņujorkā bija samaksājis Šandors Teslers. "Yo napot, Bela!" Neilgi pirms paša Teslera kunga nāves 97 gadu vecumā, viņš mani dzirdēja, runājot par cilvēcības netaisnībām. Es lasīju lekciju, kurā es aprakstīju vēsturi visumā kā cilvēces ciešanu un nežēlības uzplūdus, un pēc tam Teslera kungs pienāca pie manis un ar maigu pārmetumu teica: "Ziniet, doktor, cilvēki savā būtībā ir labi." Tajā brīdī es sev apzvērēju, ka, ja šis vīrs, kuram bija tik daudz iemeslu domāt savādāk, bija tā secinājis, es neuzdrošinātos uzskatīt savādāk, līdz viņš mani atbrīvotu no šī zvēresta. Tagad viņš ir miris, un es palieku mūžīgi ar šo zvērestu. "Yo napot, Šandor!"

Biju domājis, ka manu ungāru padomdevēju kāsim bija pienākušas beigas, bet gandrīz uzreiz pēc tam es satiku Francisu Robičeku, ungāru ārstu -- vispār sirds ķirurgu Šarlotē, Ziemeļkarolīnā, toreiz viņam bija tuvu pie 80 -- kurš bija atklātās sirds ķirurģijas pionieris, un, ķibinoties savā garāžā aiz savas mājas, viņs bija izdomājis ierīces, kuras tagad tiek plaši izmantotas praksē šīm procedūrām. Viņš bija arī ļoti veiksmīgs mākslas kolekcionārs, sākot no laikiem, kad bija praktikants Budapeštā, vācot 16. un 17. gadsimta holandiešu un ungāru gleznas, un, kad viņš ieradās ASV, pārejot uz spāņu koloniju laika mākslu, uz krievu ikonām un visbeidzot, maiju keramiku. Viņš ir septiņu grāmatu autors, sešas no tām ir par maiju keramiku. Tieši viņš atšifrēja maiju kodeksus, kas ļāva zinātniekiem savienot piktogrammas uz senās keramikas ar maiju hieroglifiem.

Kad pirmo reizi viesojos pie viņa, mēs apskatījām viņa māju un redzējām simtiem darbu, kas bija muzeju vērti, tad mēs apstājāmies pie aizvērtām durvīm un doktors Robičeks man teica ar acīmredzamu lepnumu: "Tagad - programmas nagla". Viņš atvēra durvis, un mēs iegājām 20 reiz 20 pēdu lielā istabā bez logiem, ar plauktiem no grīdas līdz griestiem uz katra plaukta bija viņa maiju kolekcijas eksponāti. Ziniet, es pilnīgi neko nezinu par maiju keramiku, bet es gribēju viņam iepatikties. Tā nu es teicu: "Doktor Robiček, šī kolekcija is absolūti žilbilnoša!" "Jā," viņš teica, "Luvra teica tieši to pašu. Viņi nelika mani mierā, līdz es tiem neatdevu vienu gabaliņu, bet tā, ko es iedevu, nebija sevišķi vērtīga."

Es iedomājos, ka es varētu uzaicināt doktoru Robičeku uz lekciju Vufordas koledžā par tēmu -- par ko gan citu? -- Leonardo da Vinči. Pēc tam, es varētu uzaicināt viņu satikt mūsu vecāko goda padomes locekli, kurš bija beidzis Jēlas universitāti Francijas vēstures specialitātē pirms 70 gadiem, un tagad savos 89 gados vēl joprojām ar dzelza roku pārvaldīja pasaules lielāko privāto tekstilnozares impēriju. Viņu sauc Rodžers Millikens. Un Millikena kungs piekrita, un doktors Robičeka piekrita. Un doktors Robičeks atbrauca un nolasīja lekciju, kura guva žilbinošus panākumus. Pēc tam mēs kopā atbraucām uz prieksēdētāja māju; no vienas puses bija doktors Robičeks, no otras puses Millikena kungs. Un tikai tajā brīdī, kad jau sēdāmies pie vakariņu galda, es pēkšņi apzinājos to briesmīgo risku, ko biju radījis. Jo es taču biju savedis kopā divus titānus, divus šīs pasaules valdniekus, tas bija tas pats, kas iepazīstināt divus briesmoņus -- Mortu un Godzillu -- Tokijas kvartālu vidū. Ja pēkšņi viņi viens otram neiepatiktos, viņi mūs samīdītu līdz nāvei.

Bet viņi iepatikās viens otram. Tomēr iepatikās. Viņi ļoti jauki pļāpāja -- līdz pat pašām vakariņu beigām, kad viņi aizsvilās strīdā. Viņu strīds bija par sekojošo: vai otrā Harija Potera filma bija tikpat laba, kā pirmā. Millikena kungs teica, ka otrā bija sliktāka. Doktors Robičeks nepiekrita. Es vēl joprojām nespēju aptvert domu, ka šie titāni, šie pasaules valdnieki, savā brīvajā laikā skatījās Harija Potera filmas, kad Millikena kungs nolēma, ka viņš varētu uzvarēt strīdā, sakot: "Jūs domājat, ka filma ir tik laba, tikai tāpēc, ka neesat lasījuši grāmatu." Un doktors Robičeks atgāzās savā krēslā, bet veikli atguvās, noliecās uz priekšu un teica: "Tā ir tiesa, bet varu derēt, ka Jūs skatījāties filmu kopā ar mazbērnu." "Jā, taisnība," piekrita Millikena kungs. "Aha!" izsaucās doktors Robičeka, "Es gāju skatīties filmu viens pats!"

Šajā atklāsmes brīdī es sapratu, ka tas, ko šie divi vīri rādīja, bija viņu neizmērojamās veiksmes noslēpums. Šis noslēpums ir tā nepiesātināmā ziņkāre, tā neapspiežamā vēlēšanās zināt -- vienalga, kurā jomā, par jebkuru cenu, pat, ja Pastarās dienas pulksteņa glabātāji būtu gatavi liktu galvu ķīlā par to, ka ap 2100. gadu, vien 93 gadu nākotnē, cilvēce un tās sapņi vairs nepastāvēs. "Dzīvojiet katru dienu, it kā tā būtu pēdējā," reiz teica Mahatma Gandi. "Mācieties, it kā dzīvosiet mūžīgī." Tieši par to es mīlu dzīvi. Tieši par to. Tās ir šīs neizdzēšamās, nenomierināmās slāpes mācīties un uzkrāt pieredzi, lai cik jocīga, lai cik ezotēriska, lai cik dumpīga tā neliktos. Tieši tas noteica mūsu ungāru biedru nākotnes skatījumu, Robičeka, Teslera un Bartoks, un es pats arī skatos nākotnē tieši tāpat. Un domāju, ka tāpat uz nākotni skatās visi klātesošie.

Tam pievienošu tikai vienu: "Ez a mi munkak; es nem is keves." Tas ir mūsu uzdevums. Mēs zinām, ka nebūs viegli. "Es a mi munkak; es nem es keves." Yo napot, pacak!