Barijs Švarcs (Barry Schwartz) par izvēles paradoksu

Es grasos stāstīt jums par lietām, kas atrodamas manā grāmatā, kuras, es ceru, sasauksies ar citām lietām, ko esat jau dzirdējuši, un es centīšos parādīt šīs saiknes pats, gadījumā, ja jūs tās neievērosiet. Es vēlos uzsākt ar to, ko es dēvēju par "oficiālo dogmu". Kā oficiālo dogmu? Visu Rietumu industriālo sabiedrību oficiālo dogmu. Un šī oficiālā dogma skan šādi: ja esam ieinteresēti vairot savu pilsoņu labklājību, ceļš, kā to sasniegt, ir vairot indivīda brīvību. Tā pamatojums ir gan tas, ka brīvība pati par sevi ir laba, vērtīga, noderīga, būtiska cilvēka esībai, gan tas, ka, ja ļaudīm ir brīvība, tad katrs no mums var rīkoties pēc sava prāta, lai darītu to, kas vairotu mūsu labklājību, un nevienam nav jāizlemj mūsu vietā. Veids, kā vairot brīvību, ir vairot izvēli.

Jo lielāka ļaudīm izvēle, jo vairāk tiem brīvības, un jo vairāk tiem brīvības, jo lielāka viņu labklājība.

Šis, es domāju, ir tik dziļi iestrādāts ūdens apgādes sistēmā, ka nevienam neienāktu prātā to apšaubīt. Un tas ir arī dziļi iestrādāts mūsu dzīvēs. Es sniegšu jums dažus piemērus par to, ko mūsdienu progress ir padarījis iespējamu. Šis ir mans lielveikals. Nav īpaši liels. Es gribētu ko pateikt par salātu mērcēm. Manā lielveikalā ir 175 salātu mērces, ja neskaita 10 dažādas pirmā spieduma olīveļļas un 12 balzāmetiķus, ko var iegādāties, lai pagatavotu milzīgu skaitu savu salātu mērču, ja nu tiešām neviena no veikalā atrodamajām 175 mērcēm jums neder. Tātad to redzam lielveikalā. Un tad jūs dodaties uz sadzīves elektronikas veikalu, lai nokomplektētu stereo sistēmu -- skaļruņus, CD atskaņotāju, kasešu atskaņotāju, radio, pastiprinātāju. Un šajā vienā sadzīves elektronikas veikalā ir tik daudz stereo sistēmu. Mēs varētu sastādīt sešarpus miljonus dažādu stereo sistēmu no tiem komponentiem, kas tiek piedāvāti vienā pašā veikalā.

Jums jāatzīst, ka tā ir diezgan plaša izvēle. Citās jomās -- komunikāciju pasaulē. Kad biju zēns, bija laiks, kad varēja saņemt pakalpojumus no kāda tālruņu sakaru uzņēmuma vēlies, ja vien šis uzņēmums bija Ma Bell. Tālruni izīrēja. Tas nebija jāpērk. Starp citu, viens no iznākumiem bija tas, ka tālrunis nekad nesalūza. Tie laiki ir beigušies. Tagad mums ir tikpat kā neierobežota tālruņu dažādība, īpaši mobilo tālruņu pasaulē. Šie ir nākotnes mobilie tālruņi. Man vislabāk patīk vidējais -- MP3 atskaņotājs, deguna matiņu skuveklis un kulinārijas deglampa. Un, ja ir gadījies, ka neesat to vēl savā veikalā redzējis, varat mierīgi atslābt, zinot, ka tāda diena drīz pienāks. Un tas mūs noved pie tā, ka cilvēkiem ir jāiet veikalā, vaicājot: "Vai jums ir telefons, kas nedara par daudz?" Un vai jūs zināt, kāda tagad ir atbilde uz šo jautājumu? Atbilde ir "nē". Nav iespējams iegādāties mobilo tālruni, kam nav īpaši daudz funkciju.

Citās dzīves jomās, kas ir daudz nozīmīgākas par lietu iegādi, ir spēkā tāda pati izvēles iespēju eksplozija. Veselības aprūpe -- Savienotajās Valstīs vairs nav tā, ka aizejat pie ārsta, un tas jums pasaka, kas jādara. Tā vietā jūs ejat pie ārsta, un ārsts jums saka, ka varētu darīt vai nu A, vai arī B. A ir tādas priekšrocības un tādi riski. B ir tādas priekšorcības un tādi riski. Ko vēlaties darīt? Un jūs sakāt: "Dakter, ko man darīt?" Un ārsts jums atbild: "A ir šīs priekšrocības un riski, un B ir šīs priekšrocības un riski. Ko jūs vēlaties darīt?" Un jūs sakāt: "Ja jūs būtu manā vietā, dakter, ko jūs darītu?" Un ārsts atbild: "Bet es neesmu jūsu vietā!" Rezultātā -- mēs to dēvējam par "pacienta autonomiju", kas izklausās pēc kaut kā laba, bet patiesībā tā ir visa sloga un atbildības pārbīde lēmuma pieņemšanā no kāda, kas kaut ko zina -- proti, no ārsta -- uz kādu, kas neko nezina un gandrīz noteikti ir saslimis un tātad nav labākajā stāvoklī, lai pieņemtu lēmumus -- proti, uz pacientu.

Recepšu zālēm ir ļoti daudz reklāmu cilvēkiem kā jūs un es, kas, ja tā padomā, ir bezjēdzīgi, ja reiz mēs nevaram tās nopirkt. Kāpēc viņi mums tās reklamē, ja mēs nevaram tās nopirkt? Viņi sagaida, ka mēs nākamajā rītā zvanīsim saviem ārstiem un jautāsim, lai izlabo izrakstītās receptes. Kaut kas tik būtisks kā mūsu identitāte tagad ir kļuvusi par izvēles objektu, kā to norāda šis slaids. ("Mēs neticam bērnu piespiešanai. Kad pienāks laiks, viņi paši izvēlēsies savu dzimumu.") Mēs nemantojam identitāti, mums tā ir jāizdomā. Un mēs varam izdomāt sevi no jauna, cik vien bieži vēlamies. Un tas nozīmē, ka katru dienu, no rīta mostoties, jums ir jāizlemj, kāds cilvēks šodien vēlaties būt. Attiecībā uz laulībām un ģimeni, bija laiks, kad pamatpieņēmums gandrīz visiem bija, ka pēc iespējas ātrāk jāapprecas un pēc iespējas ātrāk jārada bērni. Vienīgā īstā izvēle bija, ar ko, nevis kad un kas jādara pēc tam.

Mūsdienās viss ir pieejams ikvienam. Es pasniedzu ļoti gudriem studentiem, un es uzdodu par 20 procentiem mazāk darba, nekā to darīju agrāk. Un nevis tāpēc, ka viņi būtu mazāk apķērīgi, vai mazāk uzcītīgi. Tas tāpēc, ka viņi ir aizņemti, jautājot sev: "Vai man jāprecas, vai nē? Vai man jāprecas tagad? Vai man jāprecas vēlāk? Vai vispirms bērnus, vai karjeru?" Un tie visi ir ietilpīgi jautājumi. Un viņi atbildēs uz šiem jautājumiem, neatkarīgi no tā, vai tas nozīmē padarīt manis uzdoto, vai nē un nedabūt labu atzīmi manos kursos. Un patiesi viņiem nāktos. Tie ir būtiski jautājumi, uz kuriem jāatbild. Par darbu -- mūsu svētība, kā Karls norādīja, ir tehnoloģijas, kas ļauj mums strādāt jebkurā brīdī katru dienu no jebkuras vietas uz planētas -- izņemot Randolph viesnīcu.

(Smiekli)

Starp citu, ir viens nostūris, par kuru es nevienam nestāstīšu, kur darbojas WiFi. Es jums par to nestāstīšu, jo vēlos to izmantot. Tātad tas nozīmē to, ka šī neiedomājamā izvēles brīvība, kas mums ir attiecībā uz darbu, liek mums pieņemt lēmumu, atkal un atkal, un atkal par to, vai mums vajadzētu strādāt, vai nē. Mēs varam iet uz sava bērna futbola spēli ar mobilo tālruni vienā kabatā, un Blackberry otrā, un, iespējams, klēpjdatoru klēpī. Un pat, ja viņi visi ir izslēgti, katru minūti, kamēr skatāmies, kā mūsu bērns izjauc futbola spēli, mēs sev arīdzan jautājam: "Vai man atbildēt uz šo zvanu? Vai man atbildēt uz šo e-pastu? Varbūt uzrakstīt vēstules melnrakstu?" Un pat, ja atbilde uz šo jautājumu ir "nē", tas noteikti atstās iespaidu un jūsu bērna futbola spēles skatīšanās būs citāda nekā tā būtu bijusi. Lūk, lai kur mēs skatītos, uz lielām un mazām lietām, materiālām lietām vai ar dzīvesveidu saistītām lietām, dzīve ir izvēles jautājums. Un pasaule, kurā mēs kādreiz dzīvojām, izskatījās šādi. ("Patiesībā tie ir iekalti akmenī.") Tas ir, bija šādas tādas izvēles, bet ne viss bija izvēles jautājums. Un pasaule, kurā mēs tagad dzīvojam, izskatās šādi. ("10 baušļu 'dari pats!' komplekts") Un jautājums ir, vai tā ir laba, vai slikta ziņa? Un atbilde ir -- jā.

(Smiekli)

Mēs visi zinām, kas šajā sakarā ir labs, tādēļ es runāšu par to, kas ir slikts. Šīm visām izvēlēm ir divējāda ietekme, divējāda negatīva ietekme uz cilvēkiem. Pirmā, paradoksālā kārtā, ir tā radītā paralīze, nevis atbrīvošana. Kad ir tik daudz iespēju, no kurām izvēlēties, cilvēkiem ir ļoti grūti izdarīt izvēli vispār. Es sniegšu tam vienu ļoti dramatisku piemēru no pētījuma, ko veica par investīcijām brīvprātīgajos pensiju fondos. Kāda mana kolēģe piekļuva Vangard investīciju reģistram, milzīgajam kopieguldījumu fondu uzņēmumam ar aptuveni miljonu darbinieku un ap 2'000 dažādām darbības vietām. Un viņa atklāja, ka par katriem 10 kopieguldījumu fondiem, ko piedāvāja darba devējs, piedalīšanās līmenis kritās par diviem procentiem. Jūs piedāvājat 50 fondus -- piedalās par 10 procentiem mazāk darbinieku, nekā, ja piedāvājat tikai piecus. Kāpēc? Tāpēc, ka, izvēloties starp 50 fondiem, ir tik sasodīti grūti izlemt, kuru fondu izvēlēties, ka jūs vienkārši to atliksiet uz rītdienu. Un tad uz rītdienu, un tad rītdienu, un rītdienu, un rītdienu, un, protams, rītdiena nekad nepienāk. Saprotiet, ka tas nozīmē ne tikai to, ka cilvēkiem nāksies ēst suņu barību, kad tie aizies pensijā, jo viņiem nepietiks naudas, tas arī nozīmē, ka lēmuma pieņemšana ir tik grūta, ka viņi atsakās no būtiskiem sava darba devēja līdzmaksājumiem. Nepiedaloties, viņi atsakās no 5'000 dolāru gadā no darba devēja, kurš ar prieku sniegtu savu ieguldījumu. Tādējādi paralīze ir pārāk daudzu izvēļu radītās sekas. Un man šķiet, ka tas liek pasaulei izskatīties šādi.

"Un beidzamais, uz visu mūžību, franču, Rokforas siera vai Ranch salātu mērci?" (Smiekli)

Jūs patiešām gribat pieņemt pareizo lēmumu, ja tas ir uz visu mūžību, vai ne? Jūs negribat izvēlēties nepareizo fondu, nedz arī salātu mērci. Tātad tā ir pirmā ietekme. Otrā ir tāda, ka, ja mēs mēģinām pārvarēt paralīzi un izdarīt izvēli, mēs esam mazāk apmierināti ar izdarītās izvēles rezultātu, nekā būtu, ja mums būtu mazāk izvēles iespēju. Un tam ir vairāki iemesli. Viens no tiem -- ja jums ir daudz dažādu salātu mērču, no kurām izvēlēties, un ja jūs vienu nopērkat, un tā nav ideāla -- un, ziniet, kura salātu mērce ir? Ir viegli iedomāties, ka jūs būtu varējis izvēlēties citu, kas varētu būt labāka. Un tad notiek tā, ka šī iedomātā alternatīva rada jūsos nožēlu par izdarīto lēmumu, un šī nožēla atņem jums apmierinājumu, kas rodas no izdarītās izvēles pat, ja tas ir bijis labs lēmums. Jo vairāk variantu, jo vieglāk ir nožēlot visu, kas izvēlētajā variantā neapmierina.

Otrs iemesls ir tas, ko ekonomisti dēvē par alternatīvajām izmaksām. Dens Gilberts šorīt savā runā uzsvēra, cik lielā mērā tas, kā mēs novērtējam lietas, ir atkarīgs no tā, ar ko mēs tās salīdzinām. Tātad, kad ir daudz alternatīvu, ko apsvērt, ir viegli iedomāties jaukās īpašības, kas piemīt noraidītajām alternatīvām, kas padara jūs mazāk apmierinātu ar izvēlēto alternatīvu. Lūk, piemērs. Atvainojos tiem no jums, kas nav no Ņujorkas.

(Smiekli)

Jums būtu jādomā sekojošais. Lūk pāris Hemptonā. Ļoti dārgs nekustamais īpašums. Lieliska pludmale. Skaista diena. Tas viss viņiem vien. Kas varētu būt labāks? "Velns," šis vīrs domā, "ir augusts. Visi manā Manhetenas rajonā ir prom. Es varētu novietot auto tieši mājas priekšā." Un viņš pavada divas nedēļas neapmierināts, ka viņam iet secen iespēja dienu no dienas izmantot lielisku autostāvvietu. Alternatīvās izmaksas atņem apmierinājumu, kas mums rodas no tā, ko izvēlamies, pat, ja tas, ko izvēlamies, ir satriecošs. Un jo vairāk ir apsveramo iespēju, jo vairāk mēs apsvērsim šo iespēju jaukās īpašības kā aleternatīvās izmaksas. Lūk, vēl viens piemērs. Šī karikatūra pasaka daudz ko. Tā runā par dzīvošanu šajā mirklī, kā arī, iespējams, par lēnu pieeju lietām. Bet viena lieta, ko tā saka, ir, kad vien jūs izvēlaties vienu lietu, jūs izvēlaties nedarīt citas. Un tām citām lietām var būt daudz pievilcīgu īpašību, un tas padarīs to, ko darāt, mazāk pievilcīgu.

Treškārt: gaidu pieaugums. Tas man ienāca prātā, kad devos pēc jaunām džinsām. Es nēsāju džinsas gandrīz visu laiku. Un bija laiks, kad džinsām varēja dabūt tikai vienu veidu, un jūs tās nopirkāt, tās draņķīgi piegūla un bija neticami neērtas, un, ja jūs nēsājāt tās pietiekami ilgi un mazgājāt pietiekami daudz reižu, tajās varēja justies labi. Tātad es devos aizvietot savas gadiem nēsātās vecās džinsas un sacīju: "Ziniet, man vajag džinsas, lūk, mans izmērs." Un veikalnieks teica: "Vai vēlaties piegulošās, brīvās, ērtās? Gribat ar pogām vai rāvējslēdzi? Ar novalkājuma efektu vai balinātas? Vai vēlaties tās ar caurumiem? Vēlaties garumu līdz apaviem, kļošenes, bla bla bla.. " Un tā viņš turpināja. Man atkārās žoklis un pēc tam, kad atguvos, es sacīju: "Es vēlos to veidu, kas bija vienīgais veids."

(Smiekli)

Viņam nebija ne jausmas, kas tas bija, tādējādi man bija jāpavada stunda, uzlaikojot visas tās sasodītās džinsas, un es izgāju no veikala, patiesību sakot, ar vislabāk piegulošajām džinsām, kādas man jelkad bijušas. Es biju izdarījis labāk. Visa šī izvēle man ļāva izdarīt labāk. Bet es jutos sliktāk. Kāpēc? Es uzrakstīju veselu grāmatu, lai mēģinātu to sev izskaidrot. Iemesls, kāpēc es jutos sliktāk, ir tas, ka ar visām šīm pieejamajām iespējām, manas vēlmes par to, cik labām jābūt džinsām, bija pieaugušas. Man bija ļoti zemas vēlmes. Man nebija konkrētu vēlmju, kad tās bija pieejamas tikai vienā veidā. Kad tām bija 100 veidi, sasodīts, vienam no tiem vajadzētu būt ideālam. Un tās, ko es ieguvu, bija labas, bet tās nebija ideālas. Un es salīdzināju to, ko es saņēmu, ar to, ko es sagaidīju, un tas, ko es saņēmu, bija neapmierinoši, salīdzinot ar to, ko es sagaidīju. Iespēju papildināšana cilvēku dzīvēs nevar nevairot cilvēku cerības par to, cik labas šīs iespējas būs. ("Viss izskatās tik labi! Nevaru sagaidīt, kad būšu neapmierināts!") Un tas rada mazāku apmierinājumu ar rezultātiem pat, ja tie ir labi rezultāti. Neviens mārketinga pasaulē to nezina. Jo, ja viņi zinātu, jūs nezinātu, par ko ir runa. Patisība ir drīzāk šāda.

"Agrāk, kad viss bija sliktāk, viss bija labāk." (Smiekli)

Iemesls, kāpēc viss bija labāks kādreiz, kad viss bija sliktāks, ir tas, ka tad, kad viss bija sliktāks, cilvēkiem bija iespējama tāda pieredze, kas tos patīkami pārsteidza. Mūsdienās, pasaulē, kādā mēs dzīvojam, mēs -- pārtikušie, industrializētie pilsētnieki ar gaidām pēc ideāla -- labākais, uz ko varam cerēt, ir, ka tā lieta būs tik laba, kā jūs to sagaidāt. Jūs nekad nebūsiet patīkami pārsteigti, jo jūsu cerības, manas cerības, ir uzšāvušās debesīs. Laimes noslēpums -- tas, pēc kā jūs visi nācāt -- laimes noslēpums ir nelielas cerības.

(Smiekli)

"Tu derēsi." (Aplausi)

Es gribētu sacīt -- tikai neliels autobiogrāfisks iespraudums --, ka patiesībā esmu precējies, man ir sieva, un viņa ir patiesi diezgan brīnišķīga. Es nebūtu varējis dabūt labāku. Es nesamierinājos. Tomēr samierināšanās ne vienmēr ir tik slikta. Visbeidzot viena no slikti piegulošu džinsu iegādes sekām, kad ir tikai viens veids, ko nopirkt, ir, kad neapmierināts vaicājat: "Kāpēc? Kurš ir atbildīgs?" atbilde ir saprotama. Pasaule ir vainīga. Ko jūs varējāt iesākt? Kad pieejamas simtiem dažādu veidu džinsas, un jūs nopērkat neapmierinošas un vaicājat: "Kāpēc? Kurš ir atbildīgs?" ir vienlīdz skaidrs, ka atbilde uz šo jautājumu, esi tu pats. Tu varēji izdarīt labāk. Kad pieejamas simtiem dažādu džinsu, kļūdai nav attaisnojuma. Un līdz ar to, kad cilvēki pieņem lēmumus, pat, ja šo lēmumu iznākums ir labs, viņi jūtas vīlušies, viņi vaino sevi.

Klīniskās depresijas izplatība industriālajā pasaulē ir eksplodējusi pēdējā paaudzē. Esmu pārliecināts, ka būtisks, ne vienīgais, bet būtisks faktors šādai depresijas izplatībai un arī pašnāvībām, ir tas, ka cilvēku pieredze tiem sagādā vilšanos, jo viņu standarti ir tik augsti. Un, kad viņiem pašiem sev jāizskaidro šī pieredze, viņi domā, ka pie tā ir vainīgi. Tādējādi mums objektīvi kopumā iet labāk un mēs jūtamies sliktāk. Ļaujiet man jums atgādināt. Tā ir officiālā dogma, ko mēs visi pieņemam par patiesību, un tā ir aplama. Tā nav patiesa. Nevar noliegt, ka neliela izvēle ir labāka nekā nekāda, tomēr tas nenozīmē, ka lielāka izvēle ir labāka par nelielu izvēli. Ir kāds maģisks daudzums. Es nezinu, kāds tas ir. Esmu samērā pārliecināts, ka jau sen esam pārsnieguši šo brīdi, kad izvēle uzlabo mūsu labklājību.

Tātad, politikas līmenī -- esmu gandrīz beidzis -- politikas līmenī, ir svarīgi padomāt par sekojošo. Tas, kas dara šo izvēli iespējamu industriālās sabiedrībās, ir materiālā pārpilnība. Pasaulē ir daudz vietu, un mēs esam par dažām no tām dzirdējuši, kur problēma nav pārlieku lielā izvēle. Viņu problēma ir pārlieku mazā izvēle. Tātad es runāju par īpašu moderno, pārtikušo Rietumu sabiedrību problēmu. Un tas ir tik neapmierinoši un tracinoši: Stīvs Luits vakar runāja par to, ka dārgie un grūti pielietojamie bērnu sēdeklīši nepalīdz. Tā ir naudas izmešana. Tas, ko es jums saku, ir -- šīs dārgās, sarežģītās izvēles -- ne tikai vienkārši nepalīdz, bet pat pasliktina situāciju. Tās liek mums justies sliktāk.

Ja kaut kas no tā, kas mūsu sabiedrībās ļauj cilvēkiem izdarīt visas tās izvēles, ko izdarām, tiktu pārvietots uz saviedrībām, kurās cilvēkiem ir pārāk maz izvēles iespēju, uzlabotos ne tikai šo cilvēku dzīves, bet uzlabotos arī mūsējās. Ekonomisti to dēvē par Pareto efektivitāti uzlabojošu gājienu. Ienākumu pārdale nāks par labu visiem -- ne tikai nabadzīgajiem ļaudīm --, jo visa šī pārmērīgā izvēle nomoca mūs. Tātad nobeigumā. Jums būtu jāaplūko šī karikatūra ("Tu vari būt jebkas. Nekādu robežu!") un, tā kā esat izsmalcināts cilvēks, jāsaka: "Ak! Ko gad tā zivs zina? Zini, nekas nav iespējams šajā akvārijā." Nabadzīga iztēle, tuvredzīgs pasaules skatījums -- tā es to sākotnēji uztvēru. Tomēr, jo vairāk es par to domāju, jo vairāk man šķita, ka šī zivs zina kaut ko. Jo patiesība ir tāda, ka, ja jūs saplēšat akvāriju, lai viss būtu iespējams, jūs neiegūstat brīvību. Jūs esat paralizēts. Ja jūs saplēšat akvāriju, lai viss būtu iespējams, jūs samazināt apmierinājumu. Palielināt paralīzi un samazināt apmierinājumu. Ikvienam vajag akvāriju. Šis gandrīz pilnīgi noteikti ir pārāk ierobežojošs -- varbūt pat zivij, noteikti mums. Bet zināma metaforiska akvārija neesamība ir ceļš uz ciešanām, un, man ir aizdomas, uz postu. Liels paldies.

(Aplausi)