Bahija Šehaba: Tūkstošreiz nē

Pirms diviem gadiem es kā māksliniece tiku uzaicināta piedalīties izstādē, kas atzīmēja 100 islāma mākslas gadus Eiropā. Kurators izvirzīja tikai vienu priekšnoteikumu: savā mākslas darbā man bija jāizmanto arābu raksts. Kā māksliniecei, sievietei, arābietei vai cilvēkam, kas dzīvo 2010. gada pasaulē, man bija sakāma tikai viens: es vēlējos teikt nē. Lai arābiski pateiktu „nē”, mēs sakām: „Nē, un tūkstošreiz nē.”

Tā nu es nolēmu meklēt tūkstoš dažādu nē uz visa, kas kādreiz ticis radīts islāma vai arābu aizbildniecībā pēdējo 1400 gadu laikā no Spānijas līdz Ķīnas robežām. Savus atradumus es apkopoju grāmatā, sarindoju tos hronoloģiskā secībā, norādot vārdu, patronu, veidu un datumu. Grāmata 2010. gada septembrī tika novietota Minhenē, Vācijā, uz maza plaukta blakus instalācijai, kas bija trīs reiz septiņu metru lielumā.

2011. gada janvārī sākās revolūcija, un uz 18 dienām apstājās dzīve, 12. februārī mēs naivi svinējām Kairas ielās, ticot, ka revolūcija ir guvusi panākumus.

Deviņus mēnešus vēlāk es jau krāsoju vēstījumus Tahrira laukumā. Šīs rīcības iemesls bija šis attēls, ko ieraudzīju savā ziņu barotnē. Es nejutos spējīga dzīvot pilsētā, kurā cilvēki tika nogalināti un izmesti uz ielas kā atkritumi. Tāpēc es noņēmu vienu „nē”' no kapakmens Islāma muzejā Kairā un pievienoju tam vēstījumu: „Nē militāristu varai.” Un es sāku to rakstīt Kairas ielās. Tas noveda pie virknes „nē”, kas nāca laukā no grāmatas kā munīcija, un, pievienojot tiem vēstījumus, es sāku tos krāsot uz sienām. Es padalīšos ar jums dažos no šiem „nē”.

Nē jaunam faraonam, jo jebkuram, kas nāks vietā, ir jāsaprot, ka mūs nekad nepārvaldīs cits diktators.

Nē vardarbībai: Rami Aisams ieradās Tahrira laukumā otrajā revolūcijas dienā un dziedādams sēdēja tur ar savu ģitāru. Vienu mēnesi pēc Mubaraka atkāpšanās, tas bija viņa atalgojums.

Nē varoņu redzes atņemšanai. Ahmeds Harara pazaudēja savu labo aci 28. janvārī, un savu kreiso aci viņš zaudēja 19. novembrī divu dažādu snaiperu dēļ.

Nē nogalināšanai, šajā gadījumā reliģiozu cilvēku nogalināšanai, jo Šeihs Ahmeds Adina Refāts tika nošauts 16. decembrī demonstrācijas laikā, aiz sevis atstājot trīs bāreņus un atraitni.

Nē grāmatu dedzināšanai. Ēģiptes Institūts tika nodedzināts 17. decembrī, milzīgs zaudējums kultūrai.

Nē cilvēku izģērbšanai, zilais krūšturis atgādina par mūsu kaunu kā nācijai, mums ļaujot plīvurā tērptu sievieti uz ielas izģērbt un piekaut, pēdas nospiedums lasās kā: „Lai dzīvo miermīlīga revolūcija”, jo mēs nekad nevarēsim atriebt ar vardarbību.

Nē robežmūriem. 5. februārī Kairā tika izvietoti betona šķēršļi, lai aizsargātu Aizsardzības ministriju no protestētājiem.

Runājot par mūriem, es vēlos jums pastāstīt stāstu par kādu mūri Kairā. Mākslinieku grupa nolēma uz mūra uzgleznot dabiska lieluma tanku. Tas ir lielumā viens pret vienu. Šī tanka priekšā atradās vīrs uz divriteņa, ar maizes grozu uz galvas. Nevienam garāmgājējam šis zīmējums neradīja problēmas. Pēc vardarbības aktiem ieradās cits mākslinieks, uzgleznoja asinis un protestētājus, kuriem pāri brauc tanks, demonstrantus un ziņu, kas vēstīja: „Sākot ar rītdienu, man būs jauna seja, ikviena mocekļa seja. Es eksistēju.” Ieradās varas pārstāvji, nokrāsoja sienu baltu, atstāja tanku un pievienoja paziņojumu: „Armija un cilvēki, viena roka. Ēģipti ēģiptiešiem.” CIts mākslinieks ieradās un uzgleznoja militāristu priekšnieku kā briesmoni, kas ēd jaunavu asins upē tanka priekšā. Atnāca varas pārstāvji, nokrāsoja sienu baltu, atstājot tanku, atstājot uzvalku, un uzlēja spaini melnas krāsas lai tikai paslēptu briesmoņa seju. Tad ierados es ar saviem trafaretiem un uzpūtu uz uzvalka, tanka un uz visas sienas, un tā tas izskatās līdz šai dienai līdz turpmākam paziņojumam. (Smiekli)

Nu es vēlētos jūs atstāt ar beidzamo „nē”. Es atradu Nerudas citātu, uzkricelētu uz papīra lapiņas lauka hospitālī Tahrira laukumā, un nolēmu paņemt „nē” no Mamluka mauzoleja Kairā. Tas vēsta: [Arābu valoda] „Tu vari samīt ziedus, bet nevari aizkavēt pavasari.'”

Paldies. (Aplausi) (Aplausi) Paldies. Šukran. (Aplausi)