Ena Kūpere runā par skolas pusdienām

Temats — skolas pusdienas, tas ir sociālā taisnīguma jautājums. Es esmu ēdināšanas pakalpojumu direktore Bērklijas vienotajam skolu rajonam. Man ir 90 darbinieki 17 ēdināšanas vietas un 9600 bērnu. Es jau divus gadus gatavoju 7100 maltītes dienā, mēģinot izmainīt to, kā mēs ēdinām bērnus Amerikā. Un šodien tieši par to es vēlos ar jums nedaudz parunāt. Šeit ir daži no maniem bērniem pie salātu bāra. Kad es sāku strādāt, es izvietoju salātu bārus visās mūsu skolās. Visi teica, ka tas nebūs iespējams. Mazie bērni neēdīs no salātu bāra, lielie spļaus salātos. Nekas tāds nenotika.

Man pārņemot vadību, es tiešām centos saprast, kāds ir mans skatījums. Kā mēs varam mainīt bērnu attieksmi pret pārtiku? Es jums pastāstīšu, kādēļ mums tā ir jāmaina, taču mums tā noteikti ir jāmaina. Es esmu sapratusi, ka mums ir jāmāca bērniem ciešo sasaisti starp veselīgu zemeslodi, veselīgu pārtiku un veselīgiem bērniem. Pretējā gadījumā, lai gan ir arī cits uzskats, mēs tiešām izmirsim, jo mēs pārbarosim savus bērnus līdz nāvei. Tas ir mans viedoklis.

Mēs redzam, kā slimi bērni kļūst arvien slimāki. Iemesls tam lielā mērā ir mūsu pārtikas sistēma un veids kādā valdība regulē pārtikas preces, veids kādā valdība pārrauga mūsu pārtiku, kā ASV zemkopības departaments (ASVZD) uzliek neveselīgu pārtiku uz bērnu šķīvjiem un atļauj neveselīgu pārtiku skolās. Mēs visi uz skolu sūtām bērnus, mazbērnus, māsas vai brāļa meitas un dēlus, un līdz ar to netieši viņiem sakām, lai mācās to, ko skolā māca. Ēdot neveselīgu pārtiku, bērni to arī iemācās. Tā ir galvenā problēma!

Šajā situācijā mēs esam nonākuši lielo lauksaimniecības uzņēmumu darbības dēļ. Mēs šobrīd dzīvojam valstī, kurā lielākā daļa iedzīvotāju pārsvarā neizvēlas pārtiku. Mēs redzam lielos uzņēmumus,„Monsanto” un „DuPont”, kuri izveidoja Oranžo aģentu un traipu izturīgu paklāju. Viņi pārvalda 90% mūsu valstī rūpnieciski ražoto sēklu. Tie ir 10 uzņēmumi, kuri kontrolē lielāko daļu pārtikas mūsu veikalos un lielu daļu no tā, ko cilvēki ēd. Tā tiešām, tiešām ir problēma!

Man sākot domāt par šīm problēmām un veidiem, kā es izmainīšu to, ko bērni ēd, es pievērsu lielu uzmanību tam, ko mēs viņiem mācīsim. Pats pirmais bija reģionālā pārtika, censties ēst produktus, kas audzēti mūsu reģionā. Skaidri redzot, kas notiek ar degizrakteņu izmantošanu jeb degizrakteņu izzušanu, naftai sasniedzot iegūšanas virsotni, mums tiešām ir jāsāk domāt vai ir vērts un vai mēs varam atļauties pārvadāt pārtiku 2414 kilometrus pirms to apēdam. Mēs runājām par to ar bērniem un sākām ēdināt bērnus ar reģionālo pārtiku.

Pēc tam mēs runājām par bioloģisko pārtiku. Lielākā daļa skolu šobrīd nevar atļauties bioloģisko pārtiku, taču mums kā nācijai ir jāsāk domāt par pārtikas patērēšanu, audzēšanu un bērnu ēdināšanu ar ēdienu, kas nav pārbāzts ar ķīmikālijām. Mēs nedrīkstam turpināt dot mūsu bērniem pesticīdus, herbicīdus, antibiotikas un hormonus. Mēs nedrīkstam tādā veidā turpināt. Saprotiet, tas neder! Tā rezultātā bērni kļūst slimi.

Viens no maniem iecienītākajiem tematiem šobrīd ir antibiotikas. 70% no antibiotiku patēriņa Amerikā tiek izlietoti lopkopībā. Mēs katru dienu ēdinām bērniem antbiotikas liellopu gaļas un citu dzīvnieku olbaltumvielu formā. 70% — tas ir prātam neaptverami! Tā rezultātā mēs kļūstam slimi. Mums ir, piemēram, E. coli baktērija, kuru mēs nevaram izārstēt. Bērniem saslimstot, mēs nevaram viņiem palīdzēt. Antibiotikas bez šaubām ir pārmērīgi noteiktas, taču problēma ir pārtikas piedāvājumā. Viens no maniem iecienītākajiem faktiem ir, ka katru gadu ASV lauksaimniecībā tiek izmantoti 1,2 miljardi mārciņu pesticīdu. Tas nozīmē, ka katrs no mums un mūsu bērni patērē to, kas būtu vienāds ar 2,26 kg smagu maisu. Ja man šeit būtu tāds maiss un es to atvērtu, tad kaudze, kas būtu uz zemes, ir tas, ko mēs un mūsu bērni patērējam katru gadu. Iemesls tam ir vielas, kas atrodas piedāvātajā pārtikā un veids, kā mēs patērējam ražoto pārtiku Amerikā.

ASVZD pieļauj antibiotiku, hormonu un pesticīdu atrašanos piedāvātajā pārtikā. Par šo reklāmu „Time” žurnālā maksāja ASVZD. Mēs varētu runāt par Reičelu Kārsoni un DDT, taču mēs zinām, ka tas nebija veselīgi ne jums, ne man. Tas ir tas, ko ASVZD pieļauj mūsu pārtikā. Un tam ir jāmainās. ASVZD nav jāuztver kā galvenais noteicējs tam, ko mēs ēdinām mūsu bērniem un tam, kas ir atļauts. Mēs nevaram paļauties, ka viņi rīkojas saskaņā ar mūsu interesēm. Pretstatījums iepriekš minētajam ir ilgtspējīga pārtika. Tas ir tas, ko es mēģinu cilvēkiem parādīt un iemācīt. Es tiešām cenšos iemācīt to bērniem. Manuprāt, tas ir pats svarīgākais. Tas ir pārtikas patēriņa veids, kurš nodrošina planētas saglabāšanu, veselīgu bērnu augšanu un negatīvu ietekmju, kuras mēs novērojam, samazināšanu. Tā tiešām ir pavisam jauna ideja. Ziniet, daudzi runā par ilgtspējību, taču mums ir jāsaprot, kas tad īsti ir ilgtspējība.

Ziniet, mazāk kā 200 gadu laikā, pāris paaudzēs, mēs esam no 100%, 95% lauksaimnieku pārgājuši uz mazāk nekā 2% lauksaimnieku. Mēs šobrīd dzīvojam valstī, kurā ir vairāk cietumnieku kā lauksaimnieku — 2,1 miljoni cietumnieku, 1,9 miljoni lauksaimnieku. Viena cietumnieka uzturēšanai mēs gadā tērējam apmēram 35 000 dolāru, taču skolu rajons izdod 500 dolāru gadā, lai pabarotu vienu bērnu. Ziniet, nav brīnums, ka mums ir noziedznieki.

(Smiekli)

Tā procesā mēs kļūstam slimi. Mēs saslimstam un mūsu bērni saslimst. Runa ir par to, ko mēs viņiem dodam ēst. Mēs esam tas, ko mēs ēdam. Mēs patiešām esam tas, ko mēs ēdam. Un, ja mēs turpināsim tādā veidā, ja mēs turpināsim dot bērniem sliktu pārtiku, ja mēs nemācīsim bērniem, kas ir veselīga pārtika. Kas notiks? Ziniet, kas notiks? Kas notiks a visur mūsu veselības sitēmu? Notiks tas, ka mums būs bērni, kuru dzīves ilgums būs īsāks kā mūsu pašu. SKC, Slimību kontroles centrs, ir teicis, ka no 2000. gadā dzimušajiem bērniem, kuriem šobrīd ir septiņi un astoņi gadi, viens no katriem trim eiropeīdiem, viens no katriem diviem Afroamerikāņiem un latīņamerikāņu izcelsmes bērniem, dzīves laikā saslims ar diabētu. Ja ar to nav gana, viņi apgalvo, ka lielākā daļa saslims līdz vidusskolas beigšanai. Tas nozīmē, ka 40 vai 45% skolas vecuma bērnu varētu būt atkarīgi no insulīna desmitgades laikā. Desmitgades laikā.

Kas notiks? Nu, SKC pat apgalvo, ka bērni, kas dzimuši 2000. gadā, varētu būt pirmā paaudze mūsu valstī, kas mirs jaunākā vecumā nekā viņu vecāki. Tā iemesls ir tas, ko mēs dodam bērniem ēst. Jo astoņgadnieki neizvēlas, ja viņi izvēlas, tad jums ir jāārstējas. Ziniet, mēs esam atbildīgi par to, ko bērni ēd. Taču ups, iespējams viņi ir atbildīgi par to, ko bērni ēd. Lielie uzņēmumi tērē 20 miljardus dolāru gadā, reklamējot pārtiku bez uzturvielām. 20 miljardus dolāru gadā. 10 000 reklāmu, kuras redz lielākā daļa bērnu. Viņi tērē 500 dolārus pret 1 dolāru, 500 dolāru reklamējot ēdienus, kurus bērniem nevajadzētu ēst, un 1 dolāru reklamējot veselīgus, uzturvielām bagātus ēdienus. Tā rezultātā bērni uzskata, ka viņi nomirs, ja nedabūs vistas nagetus.

Jūs zināt, ka visi domā, ka viņiem būtu jāēd arvien vairāk un vairāk. Tā mazā, pavisam nelielā porcija ir ASVZD ieteiktais daudzums. Un tā tur porcija, kas ir lielāka kā mana galva, ir tas, ko „McDonalds” un „Burger King”, un citi lielie uzņēmumi uzskata, ka mums vajadzētu ēst. Kāpēc viņi var tik daudz pārdot? Kāpēc mēs varam iegādātie „Big Gulps” par 29 centiem un dubultos burgerus par 99 centiem? Tā iemesls ir veids kā valdība pārvalda pārtikas preces. Lētie graudi un lētā soja tiek iegrūsta mums piedāvātajā pārtikā, kas padara šos uzturvielām nabadzīgos ēdienus ļoti, ļoti lētus. Tieši tāpēc es uzskatu, ka šis ir sociālā taisnīguma jautājums.

Es teicu, ka strādāju ar šiem jautājumiem Bērklijā un jūs iespējams domājat „Ak, jā, Bērklija. Protams, ka Bērklijā tas ir iespējams.” Taču šis ir ēdiens, kuru es tur atradu pirms 24 mēnešiem. Tas pat nav ēdiens. Šīs ir lietas, kuras mēs dodam bērniem: „Extremo Burritos”, kukurūzas hotdogus, picmaizītes, grillētas siermaizītes. Viss ir iepakots plastmasā un kartonā. Vienīgais manam personālam pieejamais virtuves instruments bija kastes griezējs. Vienīgais instruments, kas darbojās manā virtuvē bija bundžu attaisāmais, jo, ja pārtiku nesūtīja bundžās, tad sasaldētu kastēs. ASVZD to atļauj. ASVZD pieļauj visas šīs lietas. Gadījumā, ja jūs neatpazīstat, tad tas, piemēram, ir „Pink Danish” un kaut kādi kēksiņi. Vistas nageti, „Tater Tots”, šokolādes piens ar augstu fruktozes līmeni, konservētu augļu kokteilis — atlīdzinātā ēdienreize.

To valdībasprāt ir labi dot mūsu bērniem. Tas nav labi. Ziniet ko? Tas nav labi. Mums ikkatram ir jāsaprot, ka šī problēma skar mūs visus, ka mēs varam veikt pārmaiņas. Nezinu vai kāds no jums izgudroja vistas nagetus, taču esmu droša, ja izgudrojāt, esat ļoti bagāts. Kurš gan izdomāja, ka vistai būtu jāizskatās kā sirdij, žirafei, zvaigznei? „Tyson” izdomāja, jo šajos vistas gabaliņos nav vistas. Viņi izgudroja šīs formas, lai mēs varētu pārdot tās bērniem. Kas vainas tam, ka mēs bērniem mācām, ka vista izskatās pēc vistas? Taču tieši šo lielākā daļa skolu dod bērniem. Patiesībā, to saviem bērniem, iespējams, pasniedz arī daudzi vecāki. Pretstatā - šis ir tas, ko mēs dodam bērniem.

Mums noteikti ir jāmaina bērnu pārtikas paraugs. Mums ir jāmāca bērniem, ka vista nav žirafe. Ka dārzeņi patiesībā ir krāsaini, ka tiem ir garša un smarža, ka burkāni aug zemē, ka zemenes no zemes. Nav tāda zemeņu koka vai burkānu krūma. Ziniet, mums ir jāmaina veids, kā mēs bērniem mācām par šīm lietām. Pastāv daudz dažādas iespējas. Daudzas skolas veic lauksaimniecības programmas. Daudzas skolas tiešām saņem svaigu pārtiku skolās.

Šobrīd Bērklijā mēs esam pilnībā pārgājuši uz svaigu pārtiku. Mums nav augstas fruktozes kukurūzas sīrupi, nav transtauku, nav pārstrādātas pārtikas. Mēs katru dienu gatavojam no nulles. 25% mūsu (Aplausi) paldies. 25% mūsu ēdienu sastāvdaļu ir bioloģiskas un no vietējā apvidus. Mēs gatavojam ēdienu. Tās ir manas rokas. Es katru dienu ceļos 4 no rīta un gatavoju bērniem ēdienu, jo tieši tas mums ir jādara. Mēs nedrīkstam turpināt dot bērniem pārstrādātus mēslus, pilnas ar ķimikālijām, un cerēt, ka viņi izaugs par veselīgiem pilsoņiem. Nākamā paaudze vai aiznākamā paaudze nebūs spējīgi domāt, ja viņi neēdīs veselīgu pārtiku. Ja bērni visu laiku ēdīs ķīmiju, viņi nebūs spējīgi domāt. Viņi nebūs gudri. Ziniet ko? Viņi vienkārši būs slimi.

Viena no lietām, kas notika, man sākot strādāt Bērklijā, bija apjaušana, ka šī prakse cilvēkiem bija diezgan nepierasta, ļoti, ļoti atšķirīga un man vajadzēja to pārdot. Es izdomāju šos kalendārus, kuri tika nosūtīti visiem vecākiem. Šie kalendāri sāka atklāt manu programmu. Šobrīd es esmu atbildīga par visām ēdiena gatavošanas nodarbībām un visām dārzkopības nodarbībām mūsu skolu rajonā. Tātad, lūk, tipiska ēdienkarte. To mēs šonedēļ pasniedzam skolās. Vai redzat receptes lapas malā? Tās ir receptes, kuras bērni apgūst manās kulinārijas nodarbībās. Viņi nogaršo šīs ēdienu sastāvdaļas dārzkopības klasēs. Viņi varbūt pat tās audzē. Un mēs pasniedzam šos produktus mūsu ēdnīcās. Mēs izmainīsim bērnu attieksmi pret pārtiku. Ēdiens ēdnīcās ir garšīgs un uzturvielām bagāts, praktiska pieredze ēdienu gatavošanas un dārzkopības nodarbībās un akadēmiskā mācību programma, kas visu sasaista kopā.

Jūs droši vien esat sapratuši, ka es neesmu sajūsmā par ASVZD un es nezinu, ko iesākt ar viņi piramīdu. To apgriezto piramīdu ar varavīksni stiepjamies pāri, es nezinu. Ziniet, skrien augšā līdz varavīksnes beigām, es nezinu, ko jūs ar to darāt. Tāpēc es izveidoju savu. Tā ir pieejama manā mājas lapā angļu un spāņu valodā un tā ir labs vizuālais veids, kā runāt ar bērniem par pārtiku. Ļoti mazs hamburgers un ļoti lieli dārzeņi. Mums ir jāsāk mainīt šī situācija. Mums ir jāpalīdz bērniem saprast, ka viņu pārtikas izvēlei ir liela ietekme. Mums ir kulinārijas nodarbības un telpas mūsu skolā. Tas ir tik svarīgi tāpēc, ka šobrīd ir izaugusi bērnu paaudze, varbūt pat divas, kuri vienu no katrām četrām ēdienreizēm ēd ātrās ēdināšanas restorānā, vienu no katrām četrām ēdienreizēm — mašīnā un vienu no katrām četrām ēdienreizēm pie televizora vai datora. Ko bērni mācās? Kur paliek laiks ģimenei? Kur paliek socializēšanās? Kur paliek diskusijas? Kur paliek mācīšanās runāt? Ziniet, mums tas ir jāmaina.

Es daudz strādāju ar bērniem. Šie ir bērni, ar kuriem es strādāju Harlemā. EATWISE — Izglītoti un zinoši jaunieši, kas iedvesmo atbildīgu ēšanu. Mums ir jāiemāca bērniem, ka kola un „Pop Tarts” nav brokastis. Mums ir jāmāca bērniem, ka, ja viņi ietur rafinēta cukura diētu, tad viņu noskaņojums lēkā uz augšu un leju, tā it kā viņi lietotu narkotikas. Un mums ir visas šīs lietas jāsasaista kopā. Mums ir kompostēšanas vietas visās mūsu skolās. Mums ir otreizējā pārstrāde visās mūsu skolās. Ziniet, tās lietas, ko mēs iespējams darām mājās un uzskatām par ļoti svarīgām, tās mums ir jāmāca arī skolās. Šīm lietām ir jākļūst tik ļoti daļai no bērniem līdz viņi tās patiešām saprot. Jo, ziniet ko, daudzi no mums atrodas it kā savas karjeras beigās un mums ir jādod bērniem, šiem jaunajiem bērniem, nākamajai paaudzei, instrumenti sevis un planētas glābšanai.

Viena no lietām, ar ko es daudz nodarbojos ir publiskā un privātā sektora sadarbība. Es strādāju ar privātajām kompānijām, kuras vēlas kopā ar mani iesaistīties pētniecībā un attīstībā, kuras vēlas man palīdzēt izplatīt informāciju, kuras patiešām vēlas strādāt skolām. Skolām ir nepietiekams finansējums. Lielākā daļa skolu Amerikā tērē mazāk nekā 7500 dolāru gadā bērna mācīšanai. Tas ir mazāk kā pieci dolāri stundā. Lielākā daļa tērē 10, 15 dolārus stundā nepieciešamības gadījumā maksājot auklēm. Tātad mēs izdodam mazāk kā 5 dolārus stundā par izglītības sistēmu. Un, ja mēs vēlamies to mainīt un mainīt to, ko mēs dodam ēst mūsu bērniem, tad mums ir jāpārdomā dažas lietas. Tātad, publiskā un privātā sektora sadarbība, interešu aizstāvības grupas, sadarbošanās ar fondiem. Mūsu skolu rajonā mēs finansējam šīs aktivitātes caur skolu rajona 0,03% piešķīrumu no vispārējā fonda ēdināšanas pakalpojumiem. Es uzskatu, ka, ja katrs skolu rajons piešķirtu no 0,5 - 1%, mēs patiešām varētu sākt uzlabojumus šajā programmā.

Mums noteikti tā ir jāmaina. Būs nepieciešami papildu naudas līdzekļi. Protams, runa nav tikai par pārtiku, bērniem ir arī jānodarbojas ar fiziskām aktivitātēm. Viena no vienkāršākajām lietām, ko varētu darīt, ir garā starbrīža izveide pirms pusdienām. Tā ir viena no tām „dā” situācijām. Ziniet, ja bērni nāk uz pusdienām un pēc pusdienām viss, kas viņiem paredzēts ir garais starpbrīdis, tad mēs varam novērot kā bērni vienkārši izmet savas pusdienas, lai skrietu ārā. Un pēc tam pulksten vienos pēcpusdienā viņi pilnīgi sabrūk. Tie ir jūsu bērni un mazbērni, kuri ir pilnīgi nokausēti, kad tiek sagaidīti pēc skolas, jo nav ēduši pusdienas. Tāpēc, ja pēc pusdienām bērniem ir paredzēta stunda, ticiet man, viņi sēdēs un ēdīs pusdienas.

Mums ir, mums ir jāizglīto. Mums ir jāmāca bērni. Mums ir jāmāca personāls. Man bija 90 darbinieki. Divi skaitījās pavāri — neviens no viņiem nemācēja gatavot. Ziniet, šobrīd situācija nemaz tik ļoti nav uzlabojusies. Taču mums tiešām ir jāizglīto. Mums ir jāpanāk, lai akadēmiskās iestādes sāktu domāt par iespējām atkal mācīt cilvēkiem ēst gatavošanu. Jo, protams, ka cilvēki negatavo, - mums tik ilgi ir bijusi šī pārstrādātā pārtika skolās un citās iestādēs. Mums ir nepieciešams 40 minūšu garš pusdienlaiks. Lielākajā daļā skolu pusdienas ir 20 minūtes. Tāpat mums ir nepieciešamas pusdienlaiks piemērotā laikā. Nesen tika veikts liels pētījums, ka ļoti daudz skolu pusdieno deviņos un desmitos no rīta. Tas nav pusdienlaiks.

Ziniet, tas ir trakums. Tas, ko mēs darām, ir trakums. Vienkārši atcerieties, vismaz netieši, tas ir tas, ko mēs mācām bērniem - tas, kas viņiem būtu jādara. Ja mēs patiešām vēlamies atrisināt šo situāciju, viena no lietā, kas mums jādara ir tiešām jāmaina veids kā mēs pārraugām Valsts skolu pusdienu programmu. Valsts skolu pusdienu programmai vajadzētu būt nevis ASVZD pārraudzībā, bet gan, manuprāt, SPKC pārraudzībā. Ja mēs sāktu domāt par pārtiku un to, kā mēs ēdinām mūsu bērnus kā par veselības iniciatīvu un mēs uztvertu pārtiku kā veselību, tad, manuprāt, mums nebūtu kukurūzas hotdogi pusdienās.

Labi, ievads šīs tēmas financēs. un šis.. es cenšos pabeigt ar finanšu daļu, jo, manuprāt, tas mums visiem ir jāsaprot. Valsts skolu pusdienu programma izdod 8 miljardus dolāru ēdinot 30 miljonus bērnu gadā. Šo skaitli droši vien ir nepieciešams divkāršot. Cilvēki šausminās: „Ak, Dievs, kur mēs dabūsim 8 miljardus?” Šajā valstī mēs tērējam 110 miljardu dolāru gadā ātrajām uzkodām. Mēs tērējam 100 miljardus dolāru gadā diētu palīglīdzekļiem. Mēs tērējam 50 miljardus dolāru dārzeņiem, tāpēc mums arī nepieciešami visi diētu palīglīdzekļi. Mēs šobrīd tērējam 200 miljardus dolāru gadā ar diētām saistītu slimību ārstēšanai, līdz ar to 9% mūsu bērnu ir 2. tipa diabēti. 200 miljardus.

Tātad, ziniet ko, mums rnājot par 8 miljardu nepieciešamību, tas nemaz nav daudz. Tie 8 miljardi beigās ir 2 dolāri 49 centi, tas ir tas, ko valdība piešķir pusdienām. Lielākā daļa skolu rajonu izdod divas trešdaļas no tā algās un izmaksās. Tas nozīmē, ka mēs tērējam mazāk kā vienu dolāru dienā skolas bērnu pārtikā. Lielākā daļa skolu izdod 80/90 centus. Losandželosā tie ir 56 centi. Tātad mēs izdodam mazāk kā vienu dolāru par pusdienām. Es nezinu kā jūs, taču es eju uz tādām vietām kā „Starbucks”, „Pete's” un citām līdzīgām vietām un lielā latte Sanfrancisko maksā piecus dolārus. Viena gardēža kafija, viena ir vairāk.. mēs tērējam par kafiju vairāk kā mēs izdodam, lai paēdinātu bērnus veselu nedēļu mūsu skolās.

Ziniet ko? Mums vajadzētu kaunēties. Mums kā valstij vajadzētu kaunēties par to. Bagātākā valsts. Mūsu valstī bērni ir tie, kuriem pārtika nepieciešama visvairāk, kuri pārtiek no ļoti, ļoti draņķīgas pārtikas. Tie ir bērni, kuriem ir vecāki un vecvecāki, krusttēvi un krustmātes, kuri pat nevar atļauties samaksāt par skolas pusdienām, kas ēd šo ēdienu. Tie ir tie paši bērni, kuri kļūs slimi. Tie ir tie paši bērni, par kuriem mums būtu jāparūpējas.

Mēs visi varam radīt pārmaiņas. Ikkatrs no mums, vienalga, vai mums ir bērni, vai mums rūp bērni, vai mums ir māsas/brāļa meitas un dēli, vai citi bērni - mēs varam panākt pārmaiņas. Vienalga, vai jūs apsēžaties un ieturat maltīti kopā ar savu bērnu, vai jūs aizvedat savus bērnus vai mazbērnus, vai brāļa/māsas dēlus un meitas iepirkties zemnieku tirgū. Vienkārši veiciet kopīgu degustāciju. Apsēdieties un rūpējieties. Lielākā līmenī, mēs šobrīd liekas atrodamies 19 mēnešu prezidenta vēlēšanu kampaņā, un no visām lietā, ko mēs pieprasām iespējamajiem vadītājiem, kāpēc lai mēs nepieprasītu mūsu bērnu veselību? Paldies.