Alisona Hanta saņem (jaunu) gūžas kaulu

Manas trīs minūtes vēl nav sākušās, vai ne?

Kriss Andersons: Nē, jūs vēl nedrīkstat sākt tās trīs minūtes. Sāciet trīs minūtes no jauna, tas vienkārši nav godīgi.

Alisona Hanta: Ak, Dievs, cik te viss ir stingri. Galu galā, es jau tāpat esmu pietiekami satraukta.

Bet es neesmu tik satraukta kā pirms piecām nedēļām. Pirms piecām nedēļām man bija visa gūžas kaula protezēšanas operācija. -- vai zināt tādu operāciju? Elektriskais zāģis, mortorurbis, galīgi riebīgi. Izņemot, ja esat Deivids Bolinskijs, -- tad tas ir skaisti un patiesi. Protams, Deivid, ja tas nav tavs gurns, tas ir skaisti un patiesi.

Jebkurā gadījumā, šis notikums deva man patiešām lielu atklāsmi, tāpēc Kriss uzaicināja mani pastāstīt jums par to. Bet vispirms jums par mani ir jāzina divas lietas. Tikai divas lietas. Es esmu kanādiete, un es esmu jaunākā no septiņiem bērniem. Kanādā mums ir tā lieliskā veselības aprūpes sistēma. Tas nozīmē, ka mēs saņemam savas jaunās gūžas bez maksas. Un, tā kā es esmu jaunākā no septiņiem bērniem, es nekad nekam neesmu bijusi rindā pirmā. Skaidrs?

Tātad, mans gurns bija sāpējis gadiem. Es beidzot aizgāju pie ārsta, kas bija bez maksas, un viņa nosūtīja mani pie ortopēdijas ķirurga -- arī bez maksas. Galu galā es pie viņa tiku pēc 10 mēnešu gaidīšanas -- gandrīz pēc gada. Tas ir tas, ko var dabūt bez maksas. Es apmeklēju ķirurgu, viņš uztaisīja dažus bezmaksas rentgenuzņēmumus, un es tos kārtīgi apskatīju, un, zināt, pat es varēju pateikt, ka ar manu gurnu nav labi. Un es patiesībā strādāju mārketingā. Tad nu viņš teica: "Alison, mums tevi ir jāliek uz galda. Es nomainīšu tavu gurnu -- jāpagaida kādi 18 mēneši." Vēl 18 mēneši. Es jau biju gaidījusi 10 mēnešus, un nu man bija jāgaida vēl 18 mēneši.

Zināt, tas ir tik ilgs gaidīšanas laiks, ka es faktiski sāku par to domāt pat TED kontekstā. Man nebūtu jaunā gurna uz šo TED konferenci, man nebūtu jaunā gurna uz TEDGlobal Āfrikā, man nebūtu mana jaunā gurna uz TED2008. Man joprojām būtu mans sāpošais gurns. Tas bija tik skumji.

Tad nu es izgāju no viņa kabineta un gāju pa slimnīcu, un tad mani piemeklēja atklāsme. Šai jaunākajai no septiņiem bērniem vajadzēja nokļūt rindas sākumā. O, jā!

Varat iedomāties, cik tas ir ne-kanādiski? Mēs nedomājam tādā veidā. Mēs par to nerunājam -- ak -- tas pat netiek apsvērts! Patiesībā, kad esam ceļojumā ārzemēs, tā mēs atpazīstam citus kanādiešus. "Tikai pēc Jums!" "Ak, nē, nē. Tikai pēc Jums!" Klau, vai Jūs neesat no Kanādas? "Ak, es arī! Sveiki!" "Lieliski! Burvīgi!"

Un nē, pēkšņi man nebija nekas iebilstams pret kāda večuka izspiešanu no saraksta. Kāda 70 gadīgā, kas vēlējās savu jauno gurnu, lai viņš varētu atgriezties pie golfa spēlēšanas vai dārza kopšanas. Nē, nē. Rindas sākumā.

Es jau biju aizgājusi līdz vestibilam, un, protams, tas sāpēja mana gurna dēļ, un man bija nepieciešama kāda zīme. Un es redzēju zīmi. Slimnīcas mazā dāvanu veikaliņa skatlogā bija izkārtne: "Nepieciešami brīvprātīgie." Hmm. Nu, viņi mani pieņēma nekavējoties. Nekādas atsauksmju pārbaudes, nekas no parastās pieredzes padarīšanas, nekā. Viņiem izmisīgi vajadzēja brīvprātīgos, jo vidējais brīvprātīgo vecums šajā slimnīcas dāvanu veikalā bija 75. Jā. Viņiem vajadzēja svaigas asinis.

Un, nepagāja ne mirklis, kad es jau biju dabūjusi savu koši zilo brīvprātīgā vesti, dabūjusi savu fotoapliecību, un mans 89 gadus vecais priekšnieks bija mani pilnībā apmācījis. Es strādāju viena. Katru piektdienas rītu es biju dāvanu veikaliņā. Sitot kasē slimnīcas darbinieku TicTac dražejas, es mēdzu neuzkrītoši vaicāt: "Ar ko Jūs nodarbojaties?" Pēc tam es viņiem pastāstīju: "Zināt, man būs gūžas protezēšana - pēc 18 mēnešiem. Būs tik lieliski, kad sāpes būs beigušās. Eh!" Visi darbinieki uzzināja par drosmīgo, jauno brīvprātīgo.

Mana nākamā vizīte pie ķirurga bija, kāda sagadīšanās, tieši pēc dāvanu veikalā nostrādātas maiņas. Tad nu, protams, man bija mana veste un mana identifikācijas karte. Es tās ikdienišķi novietoju uz krēsla atzveltnes ārsta kabinetā. Un, zināt, kad viņš ienāca, varēja saprast, ka viņš tās ir pamanījis. Drīz vien man bija noteikts operācijas datums jau pēc dažām nedēļām, un izrakstīta liela smuka Percocet recepte.

Nu, baumoja, ka patiesībā mans brīvprātīgā darbs bija iemesls, kāpēc es tiku rindas sākumā. Un, zināt, es par to pat nekaunos. Divu iemeslu dēļ. Visupirms - es par šo gurnu rūpēšos patiešām labi. Bet es arī domāju turpināt brīvprātīgā darbu, kas patiesībā noved mani pie vislielākās atklāsmes. Pat, ja kanādietis apkrāpj sistēmu, viņš to dara sabiedrībai noderīgā veidā.