Alberto Keiro: Nav tādas cilvēku paliekas

Esmu Afganistānā jau 21 gadu. Es strādāju Sarkanajā Krustā un esmu fizikālais terapeits. Mans darbs ir izgatavot rokas un kājas, labi, tā nav pilnīga taisnība. Mēs darām ne tikai to. Mēs nodrošinām pacientiem, afgāņu invalīdiem, pirmkārt, fizikālo rehabilitāciju, tad iekļaušanos atpakaļ sabiedrībā. Tas ir ļoti loģisks plāns, taču tas ne vienmēr tāds ir bijis Daudzus gadus mēs viņus apgādājām tikai ar protēzēm. Tas prasīja programmai diezgan daudzus gadus, lai tā kļūtu tāda, kāda tā ir pašlaik.

Šodien es vēlētos jums pastāstīt stāstu, stāstu par lielām pārmaiņām un stāstu par cilvēkiem, kas padarīja šīs pārmaiņas iespējamas. Es ierados Afganistānā 1990. gadā, lai strādātu slimnīcā karā cietušajiem. Un tad, ne tikai karā cietušajiem, bet tā bija visu veidu pacientiem. Es arī strādāju ortopēdiskajā centrā, kā mēs to saucām. Tā ir vieta, kur mēs izgatavojam kājas. Tajā laikā es atrados savādā situācijā. Es nebiju īsti gatavs šādam darbam. Bija tik daudz, ko mācīties. Daudz kas man bija jauns. Taču tas bija lielisks darbs. Taču tiklīdz karadarbība pastiprinājās, fizikālā rehabilitācija tika atlikta. Bija daudz citu darāmu lietu. Ortopēdisko centru slēdza, jo fizikālā rehabilitācija netika uzskatīta par prioritāti. Tā bija savāda jutoņa. Lai nu kā, katru reizi, kad es saku šo runu, šī nav pirmā reize, bet tas ir saviļņojums. Tas ir kaut kas, kas uzrodas no pagātnes. Tas ir 21 gads, taču tie vēl joprojām ir tepat.

Lai nu kā, 1992. gadā modžahedi pārņēma visu Afganistānu. Un ortopēdisko centru slēdza. Es tiku norīkots strādāt ar bezpajumtniekiem, garīgi slimiem cilvēkiem. Taču kādu dienu kas atgadījās. Es atgriezos no lielas pārtikas izdales mošejā, kur desmitiem cilvēku bija saspiesti šausmīgos apstākļos. Es gribēju doties mājās. Es braucu. Zināt, kad jūs vēlaties aizmirst, jūs nevēlaties redzēt lietas, jūs tikai gribat doties uz savu istabu, ieslēgties tajā un sacīt, "Man pietiek." Netālu no manas mašīnas nokrita rokas granāta, labi, patālu, taču troksnis bija pamatīgs. Un visi pazuda no ielas. Arī mašīnas pazuda. Es sarāvos. Un ceļa vidū palika tikai viens cilvēks. Tas bija vīrietis ratiņkrēslā, izmisīgi cenšoties pazust.

Es neesmu sevišķi drosmīgs cilvēks, tas man jāatzīst, bet es vienkārši nevarēju viņu ignorēt. Es apturēju mašīnu un devos palīgā. Vīrietis bija bez kājām un ar tikai vienu roku. Aiz viņa bija bērns, viņa dēls, nopūlējies sarkans, cenšoties pastumt tēvu. Es nogādāju viņu drošā vietā. Un jautāju, "Ko jūs darāt ārā uz ielas šajā situācijā?" "Es strādāju," viņš teica. Es brīnījos, ko tieši? Un tad es pajautāju vēl muļķīgāku jautājumu: "Kāpēc jums nav protēzes? Kāpēc jums nav mākslīgās kājas?" Un viņš teica, "Sarkanais Krusts vairs nedarbojas." Bez vilcināšanās es viņam atbildēju, "Atnāciet rīt. Mēs jums pagādāsim kāju pāri." Vīrietis, viņa vārds bija Mahmuds, un bērns, kura vārds bija Rafi, devās prom. Un tad es teicu, "Ak, mans Dievs. Ko gan es pateicu? Centrs ir slēgts, nav neviena darbinieka. Iespējams, ka iekārtas ir salūzušas. Kurš viņam izgatavos kājas?" Es cerēju, ka viņš neieradīsies. Šādas bija Kabulas ielas tajā laikā. Es teicu, "Labi, es iedošu viņam nedaudz naudas."

Un nākamajā dienā es devos uz ortopēdisko centru. Un es runāju ar vārtu sargu. Es biju viņam gatavs pateikt, "Klausieties, ja kāds tāds un tāds rīt ierodas, pasakiet viņam, ka tā bija kļūda. Neko nav iespējams darīt. Iedotiet viņam nedaudz naudas." Bet Mahmuds un viņa dēls jau bija tur. Un viņi nebija vieni paši. Tur gaidīja 15, varbūt 20 tādi cilvēki kā viņš. Un bija arī daži darbinieki. Starp tiem bija arī mans palīgs Nadžmudins. Un vārtu sargs man pateica, "Viņi nāk katru dienu, lai redzētu, vai centrs tiks atvērts." Es teicu, "Nē. Mums jāiet prom. Mēs nevaram te palikt." Ne pārāk tuvu notika apšaude, taču varēja dzirdēt granātu troksni. Tā nu, "Mēs nevaram šeit palikt, tas ir bīstami. Tā nav prioritāte." Bet Nadžmudins man teica, "Klausies, mēs esam šeit." Mēs vismaz varam sākt labot protēzes, cilvēku salauztās protēzes un varbūt censties kaut kā palīdzēt tādiem cilvēkiem kā Mahmuds." Es teicu, "Nē, lūdzu. Mēs to nevaram darīt. Tas ir patiešām bīstami. Mums ir darāmas citas lietas." Bet viņi uzstāja. Kad jums priekšā ir 20 cilvēki, kas skatās uz jums, un jūs esat tas, kuram jāizlemj ...

Tā nu mēs sākām veikt labošanu. Viens no fizikālajiem terapeitiem arī ziņoja, ka Mahmudam varētu tikt sadabūta kāja, bet ne uzreiz. Kājas bija uztūkušas un ceļgali bija stīvi, tāpēc viņam bija nepieciešama ilga sagatavošanās. Ticiet man, es biju noraizējies, jo es pārkāpu noteikumus. Es darīju kaut ko tādu, ko man nevajadzēja darīt. Vakarā es devos runāt ar priekšniekiem galvenajā pārvaldē, un es viņiem teicu -- es meloju -- es viņiem teicu, "Klausieties, mēs sāksim katru dienu pāris stundas veikt dažas atjaunošanas." Iespējams, ka daži no viņiem tagad sēž te.

(Smiekli)

Tā nu mēs sākām. Es strādāju, katru dienu es devos uz darbu palīdzēt bezpajumtniekiem. Un Nadžmudins stāvēja tur, darot visu un ziņojot par pacientiem. Viņš man teica, "Nāk pacienti." Mēs zinājām, ka daudz vairāk pacientu karadarbības dēļ baidās ierasties. Bet cilvēki nāca. Un Mahmuds nāca katru dienu. Un lēnām, lēnām, nedēļu pēc nedēļas viņa kāju stāvoklis uzlabojās. Tika izgatavota amputācijas stumbra jeb atlējuma protēze un viņš sāka īsto fizikālo rehabilitāciju. Viņš nāca katru dienu, šķērsojot frontes līniju. Pāris reižu es šķērsoju frontes līniju tajā pašā vietā, kur Mahmuds un viņa dēls to šķērsoja. Es jums saku, tas bija kaut kas tik draudīgs, ka es biju pārsteigts, ka viņš to dara katru dienu.

Bet beidzot pienāca lieliskā diena. Mahmuds gatavojās izrakstīties ar savām jaunajām kājām. Es atceros, ka bija aprīlis, ļoti skaista diena. Aprīlis Kabulā ir skaists, pilns rožu un ziedu. Mēs nespējām palikt iekštelpās ar visiem šiem smilšu maisiem priekšā logiem. Ļoti skumji, tumši. Mēs izraudzījāmies mazu vietiņu dārzā. Un Mahmuds uzlika savas protēzes, pārējie pacienti izdarīja to pašu, un viņi sāka trenēties pēdējo reizi pirms izrakstīšanas.

Pēkšņi viņi sāka šaut. Divas modžahedu grupas sāka apšaudi. Mēs dzirdējām, kā gaisā svilpa lodes. Mēs visi metāmies skriešus uz patvertni. Mahmuds saķēra savu dēlu, es saķēru kādu citu. Ikviens kādu saķēra. Un mēs skrējām. Zināt, 50 metri var būt garš attālums, ja esat pilnīgi atklātā vietā, bet mēs spējām sasniegt patvertni. Iekšā, visiem mums elšot, es brīdi sēdēju un dzirdēju Rafi sakām savam tēvam, "Tēvs, tu vari paskriet ātrāk par mani." (Smiekli) Un Mahmuds atbildēja, "Protams, ka varu. Es varu paskriet, un tu tagad vari iet uz skolu. Tev nevajag ar mani palikt kopā visu dienu, stumjot manu ratiņkrēslu." Vēlāk mēs aizvedām viņus mājās. Un mēs nekad neaizmirsīsim Mahmudu un viņa dēlu ejot blakus un stumjot tukšo ratiņkrēslu. Un tad es sapratu, ka fizikālā rehabilitācija ir prioritāte. Cieņa nevar gaidīt labākus laikus.

No tās dienas mēs nevienu dienu nebijām slēgti. Reizēm mēs pātraucām uz pāris stundām, bet mēs nekad, nekad to neslēdzām. Es satiku Mahmudu pēc gada. Viņš bija labā formā — nedaudz slaidāks. Viņam vajadzēja nomainīt protēzes -- jaunu protēžu pāri. Es pavaicāju par viņa dēlu. Viņš man teica, "Viņš ir skolā. Viņam iet diezgan labi." Bet es sapratu, ka viņš man kaut ko vēlējās pateikt. Tāpēc es viņam pajautāju, "Kas tas ir?" Viņš nosvīda. Viņš bija acīmredzams kauns. Un viņš stāvēja manā priekšā ar nolaistu galvu. Viņš teica, "Jūs man iemācījāt staigāt. Liels paldies. Tagad palīdziet man vairs nebūt ubagam." Tas bija viņa darbs. "Mani bērni aug. Man ir kauns. Es negribu, lai skolā viņus citi skolnieki ķircinātu." Es teicu, "Labi." Es nodomāju, cik daudz naudas man ir kabatā? Jāiedod viņam nedaudz naudas. Tas bija vienkāršākais veids. Viņš lasīja manas domas, un viņš teica, "Es gribu pieteikties darbā." Un tad viņš kaut ko piebilda, ko es savā dzīvē nekad neaizmirsīšu. Viņš teica, "Es esmu atlieka no cilvēka, bet ja jūs man palīdzēsiet, esmu gatavs darīt visu, pat ja man būtu jārāpo pa zemi." Un tad viņš apsēdās. Es arī apsēdos, un man viscaur uzmetās zosāda.

Bez kājām, ar tikai vienu roku, analfabēts, bez prasmēm -- kādu darbu viņam dot? Nadžmudins teica man, "Mums ir vakance galdniecības izstrādājumu veikalā." "Ko?" es teicu, "Pagaidi." "Labi, jā, mums vajag palielināt pēdu ražošanas apjomu. Mums kāds ir jānoalgo, lai tas līmētu un saskrūvētu pēdu apakšas. Mums jāpalielina ražošanas apjoms." "Atvaino?" Es nespēju noticēt. Un tad viņš teica, "Nē, mēs varam pārveidot ēvelsolu, iespējams, ievietot speciālu krēslu, speciālu laktu, speciālas skrūvspīles, un varbūt elektrisko skrūvgriezi." Es teicu, "Klau, tas ir neprāts. Un tas pat ir cietsirdīgi domāt par kaut ko tādu. Tā ir ražošanas līnija un pat ļoti ātra. Ir cietsirdīgi piedāvāt viņam darbu, zinot, ka viņam tas neizdosies." Bet ar Nadžmudinu nebija jēgas strīdēties. Vienīgās lietas, ko es spēju sarunāt, bija sava veida kompromiss. Tikai vienu nedēļu, izmēģināt vienu nedēļu un ne dienu vairāk. Pēc nedēļas Mahmuds ražošanas līnijā bija pats ātrākais. Es teicu Nadžmudinam, "Tā ir viltība. Es tam neticu." Ražošana bija pieaugusi par 20 procentiem. "Tā ir viltība, tā ir viltība," es teicu. Un tad es prasīju pēc pierādījumiem. Tā bija patiesība.

Nadžmudina komentārs bija, ka Mahmudam ir kaut kas, ko pierādīt. Es sapratu, ka atkal esmu kļūdījies. Mahmuds bija ar augstāk paceltu galvu. Es atceros viņu smaidošu sēžam aiz ēvelsola. Viņš bija cits cilvēks, garāks. Protams, es sapratu, kas viņu tādu padarīja. Jā, tās bija viņa kājas, liels paldies, taču pats pirmais solis bija pašcieņa. Pateicoties šim darbam, viņš atguva pašcieņu. Tāpēc, protams, es sapratu. Un tad mēs sākām jaunu politiku -- pilnīgi citādu jaunu politiku. Mēs nolēmām pieņemt darbā tik daudz invalīdus, cik vien iespējams, lai mācītu viņiem visus iespējamos darbus. Tā kļuva par "pozitīvās diskriminācijas" politiku, kā mēs to saucam tagad.

Un zināt ko? Tā ir laba ikvienam. Ikviens no tā ir ieguvējs, nodarbinātie, protams, jo viņi iegūst darbu un cieņu. Tomēr arī jaunatnācēji ir ieguvēji. Viņu katru gadu ir 7,000 -- cilvēki, kas ierodas pirmo reizi. Un jums vajadzētu redzēt šo cilvēku sejas, kad viņi saprot, ka tie, kas viņiem palīdz, ir tādi paši kā viņi. Dažreiz jūs viņus redzat. viņi izskatās, "Oho." Un jūs redzat sejas. Un tad pārsteigums pārvēršas cerībā. Un arī man ir viegli apmācīt kādu, kurš jau ir izgājis cauri invaliditātes pieredzei. Puf, viņi mācās daudz ātrāk — motivācija, līdzjūtības saikne, ko viņi izveido ar pacientu, ir pilnīgi citāda, pilnīgi. Nav tādas cilvēku paliekas.

Cilvēki kā Mahmuds ir pārmaiņu nesēji. Un kad tu sāc mainīties, tu nevari apstāties. Jā, nodarbināt cilvēkus, bet mēs arī sākām veidot mikrofinanšu, izglītības projektus. Un kad tu sāc, tu nevari apstāties. Jūs veicat profesionālo sagatavošanu, mājas apmācību tiem, kuri nevar doties uz skolu. Fizikālo terapiju var veikt ne tikai ortopēdiskajā centrā, bet arī cilvēku mājokļos. Vienmēr ir kāds labāks veids, kā paveikt lietas. Tas ir Nadžmudins, tas baltajā mētelī. Tas ir briesmīgais Nadžmudins. Es daudz iemācījies no cilvēkiem kā Nadžmudins, Mahmuds, Rafi. Viņi ir mani skolotāji.

Man ir vēlēšanās, liela vēlēšanās, ka šis strādāšanas veids, šis domāšanas veids tiks ieviests citās valstīs. Ir daudz tādu karadarbības valstu kā Afganistāna. Tas ir iespējams un tas nav sarežģīti. Viss, kas mums jādara, ir jāklausās cilvēkos, kam mums jāpalīdz, lai padarītu viņus par daļu no lēmuma pieņemšanas procesa un tad, protams, pielāgotu. Tā ir mana lielā vēlēšanās.

Nedomājiet, ka pārmaiņas Afganistānā ir beigušās, nepavisam. Mēs turpinām. Tikko mēs sākām programmu, sporta programmu— basketbols cilvēkiem ratiņkrēslos. Mēs nogādājam ratiņkrēslus visur. Mums lielākajā daļā Afganistānas ir vairākas komandas. Sākumā, kad Anadžulina man teica, "Mēs to gribētu sākt," es vilcinājos. Es teicu, "Nē," jūs varat iedomāties. Es teicu, "Nē, nē, nē, nē, mēs nevaram." Un tad es uzdevu parasto jautājumu: "Vai tā ir prioritāte? Vai tā tiešām ir nepieciešamība?" Jums būtu vajadzējis mani redzēt. Es nekad neizlaižu nevienu treniņu. Naktī pirms spēles es esmu ļoti uztraucies. Un jums mani vajadzētu redzēt spēles laikā. Es kliedzu kā īsts itālis.

(Smiekli)

Kas ir nākamais? Kas būs nākamais, ko mainīsim? Es vēl pagaidām nezinu, bet esmu drošs, ka Nadžmudinam un viņa draugiem, tas ir jau prātā.

Tāds bija mans stāsts. Liels paldies.

(Aplausi)