Alēns de Botons: Ateisms 2.0

Viens no visizplatītākajiem veidiem, kā iedalīt pasauli, ir tajos, kas tic un tajos, kas netic — reliģiozajos un ateistos. Un pēdējos desmit gados ir bijis pietiekami skaidrs, ko nozīmē būt ateistam. Ir bijuši vairāki ļoti daiļrunīgi ateisti, kas stāstījuši, ka reliģija ir ne tikai nepareiza, bet, ka tā ir absurda. Šie cilvēki, no kuriem vairums dzīvoja Ziemeļoksfordā, apgalvoja, viņi apgalvoja, ka ticēšana Dievam ir līdzīga ticēšanai pasakām un būtībā visa šī lieta ir bērnišķīga spēle.

Es uzskatu, ka tas ir pārāk vienkārši. Es uzskatu, ka ir pārāk vienkārši šādā veidā noraidīt visu reliģiju. Tas ir tikpat viegli kā mucā nošaut zivi. Un tas, ko šodien vēlos atklāt, ir jauns ateisma veids, jauna ateisma versija, ko mēs varētu nosaukt par "Ateisms 2.0" Kas tad ir "Ateisms 2.0"? Tas sākas ar ļoti vienkāršu priekšnoteikumu: protams, ka Dieva nav. Protams, nav arī dievību vai pārdabisku garu, vai eņģeļu, utt. Turpināsim; tās nav stāsta beigas, tas ir pats, pats sākums.

Esmu ieinteresēts šī veida uzskatos, kas domā apmēram šādi: kas domā, "Es nekam no tā visa nevaru noticēt. Es nevaru noticēt mācībām. Es neuzskatu, ka šīs mācības ir pareizas. Bet," ļoti svarīgs "bet", " man patīk Ziemassvētku korāļi. Man patiešām patīk Mantenja māksla. Man patiešām patīk aplūkot vecas baznīcas. Man patīk pāršķirstīt Vecās derības lapas." Lai kas tas būtu, jūs saprotat, par ko es runāju. Cilvēki, kurus saista reliģijas rituālistiskā, morālistiskā, sabiedriskā puse, taču, kas nevar ciest mācības. Līdz šai dienai šie cilvēki ir saskārušies ar diezgan nepatīkamu izvēli. Tas ir gandrīz tā, ja jūs pieņemat mācību, tad jums var būt visas jaukās lietas, vai arī jūs nepieņemat mācību un dzīvojat sava veida garīgajā tukšumā pēc CNN un Walmart ieteikumiem.

Tādēļ tā ir diezgan smaga izvēle. Es uzskatu, ka mums nav jāizdara šī izvēle. Es uzskatu, ka ir alternatīva. Es uzskatu, ka ir veidi, es esmu reizē ļoti cieņpilns, gan pilnīgi necienīgs, kā zagt no reliģijām. Ja jūs neticat reliģijai, nav nekas aplams izvēlēšanā un sajaukšanā, paņemot labāko no reliģijas. Un man "Ateisms 2.0" ir abējādi, kā varu teikt, cieņpilns un necienīgs veids kā izpētīt reliģijas un sacīt, "Ko mēs no šī varam izmantot?" Laicīgā pasaule ir caurumu pilna. Mēs esam slikti atdalījušies no baznīcas. Un pamatīga reliģijas izpēte varētu mums dot visu veidu izpratni par tām dzīves jomām, kurās neiet pārāk labi. Es vēlos dažas no tām šodien apskatīt.

Es vēlos sākt ar izglītības aplūkošanu. Izglītība ir joma, uz ko laicīgā pasaule patiešām paļaujas. Kad mēs domājam par to, kā padarīsim pasauli par labāku vietu, mēs domājam par izglītību, tajā mēs ieguldām daudz naudas. Izglītība mums ne tikai dos tirdzniecības spējas, rūpnieciskās spējas, tā arī mūs padarīs par labākiem cilvēkiem. Jūs zināt tādu lietu kā uzsākšanas un augstskolas absolvēšanas ceremonijas, šie jūsmīgie apgalvojumi, ka izglītība, izglītības process, it īpaši augstākā izglītība, padarīs mūs par cēlākiem un labākiem cilvēkiem. Tā ir jauka doma. Interesanti, no kurienes gan tā radusies.

19. gadsimta sākumā Rietumeiropā baznīcu apmeklēšana ļoti, ļoti strauji sāka samazināties, un cilvēki krita panikā. Viņi sev uzdeva šādu jautājumu. Viņi jautāja, kur cilvēki atradīs morāli, kur viņi atradīs padomu, un kur viņi atradīs mierinājuma avotus? Ietekmīgas balsis nāca klajā ar vienu atbildi. Viņi teica — kultūra. Kultūra ir tā, kur mums jāmeklē padoms, mierinājums, morāle. Palūkosimies uz Šekspīra lugām, Platona dialogiem, Džeinas Ostinas romāniem. Tajos mēs atradīsim daudz patiesību, kuras pirms tam, iespējams, būtu atraduši Svētā Jāņa evaņģēlijā. Es uzskatu, ka tā ir ļoti skaista un ļoti patiesa doma. Viņi Svētos rakstus gribēja aizvietot ar kultūru. Un tā ir ļoti ticama doma. Tā ir arī ideja, ko mēs esam aizmirsuši.

Ja jūs dotos uz vienu no labākajām universitātēm, teiksim, uz Hārvardu vai Oksfordu, vai Kembridžu un teiktu, "Esmu ieradies, jo meklēju morāli, aizstāvību un mierinājumu; es vēlos uzzināt, kā dzīvot," viņi jums parādītu ceļu uz trako namu. Tas nav tas, par ko mūsu lielākās un labākās augstskolas rūpējas. Kāpēc? Tās uzskata, ka mums tas nav nepieciešams. Tās nedomā, ka mums ir neatliekama vajadzība pēc palīdzības. Viņi mūs redz kā pieaugušos, racionālus pieaugušos. Tas, kas mums vajadzīgs, ir informācija. Mums vajadzīga informācija, mums nevajag palīdzību.

Reliģijas sāk no pavisam citas vietas. Visas reliģijas, visas lielākās reliģijas, dažādos punktos mūs sauc par bērniem. Un kā bērniem, viņi tic, ka mums vajadzīgs stingrs atbalsts. Mēs to tikai turam kopā. Iespējams, tāds esmu tikai es, varbūt jūs. Bet lai vai kā, mēs to vienkārši turam kopā. Un mums vajadzīga palīdzība. Protams, mums vajag palīdzību. Un tāpēc mums vajag padomus un vajag pamācošu mācīšanos.

Zināt, Lielbritānijā 18. gadsimtā dižākais sludinātājs, dižākais reliģiskais sludinātājs bija cilvēks, kuru sauca Džons Veslijs, kurš apceļoja valsti sprediķojot, iesakot cilvēkiem, kā viņi varētu dzīvot. Viņš sprediķoja par vecāku pienākumiem pret bērniem un bērnu pienākumiem pret saviem vecākiem, par bagāto pienākumiem pret nabagiem un nabagu pret bagātajiem. Viņš centās pateikt cilvēkiem, kā viņiem vajadzētu dzīvot, ar sprediķu palīdzību, ar klasisko starpnieku, kas nodod reliģijas gudrības.

Tagad mēs esam atteikušies no idejas par sprediķiem. Ja jūs modernam liberālam individuālistam sakāt, "Ei, kā būtu ar sprediķi?" viņi teiktu, "Nē, nē. Man tādu nevajag. Esmu neatkarīgs, individuāls cilvēks." Kāda ir atšķirība starp sprediķi un mūsu moderno, laicīgo nodošanas veidu -- lekciju? Sprediķis grib mainīt jūsu dzīvi, taču lekcija vēlas jums dot nedaudz informācijas. Un es domāju, ka mums vajag atgriezties pie sprediķošanas tradīcijas. Sprediķošanas tradīcija ir ļoti derīga, jo mums nepieciešams padoms, morāle un mierinājums, un reliģijas to zina.

Vēl kāda lieta par izglītību: mēs modernajā laicīgajā pasaulē mēdzam ticēt, ka, ja jūs kādam kaut ko pasakāt vienreiz, viņš to atcerēsies. Nosēdiniet viņus klasē, stāstiet par Platonu 20 gadu vecumā, lieciet pēc tam 40 gadus viņiem nodarboties ar menedžmenta konsultācijām, un šo mācību viņi atcerēsies. Reliģijas saka, "Muļķības. Jums vajag atkārtot mācību 10 reizes dienā. Metieties ceļos un to atkārtojiet." To mums saka visas reliģijas: "Metieties ceļos un atkārtojiet to 10 vai 20, vai 15 reižu dienā." Citādi mūsu prāti ir kā sieti.

Reliģijas ir atkārtošanas kultūras. Tās liek riņķot lielajām patiesībām atkal un atkal, un atkal. Mums atkārtošana saistās ar garlaicību. "Dodiet mums jauno," mēs vienmēr sakām. "Jaunais ir labāks, nekā vecais." Ja es jums būtu teicis, "Labi, mums nebūs jauns TED. Mēs tikai pārlūkosim vecos un skatīsimies tos 5 reizes, jo tie ir tik patiesi. Mēs skatīsimies Elizabeti Gilbertu piecas reizes, jo tas, ko viņa saka, ir tik gudri," jūs justos piekrāpti. Tas tā nav, ja jūs pārņemat reliģisku prātu.

Citas lietas, ko dara reliģijas, ir laika sakārtošana. Visas lielākās reliģijas mums dod kalendārus. Kas ir kalendārs? Kalendārs ir veids, lai būtu pārliecināts, ka gada laikā jūs "ieskriesiet" kādās ļoti svarīgās idejās. Katoļu hronoloģijā, katoļu kalendārā, marta beigās jūs domāsiet par Svēto Džeromu un par labajām īpašībām kā pazemību un labestību un viņa dāsnumu pret nabagiem. Jūs to nedarīsiet nejauši; jūs to darīsiet tāpēc, ka jums ir teikts to darīt. Mēs nedomājam šādā veidā. Laicīgajā pasaulē mēs domājam, "Ja ideja ir svarīga, tā atnāks pie manis. Es vienkārši satikšos ar to." Muļķības, saka reliģiskais pasaules uzskats. Reliģiskais uzskats saka, ka mums vajag kalendārus, mums vajag saplānot laiku, mums vajag saskaņot satikšanās. Tas liek saprast arī veidā, kādā reliģijas izveido rituālus ap svarīgām sajūtām.

Ņemsim par piemēru Mēnesi. Ir ļoti svarīgi skatīties uz Mēnesi. Zināt, kad jūs skatāties uz Mēnesi, jūs domājat, "Esmu tiešam mazs. Kādas ir manas problēmas?" Tas lietas nostāda perspektīvā, utt., utt. Mums visiem vajadzētu skatīties uz Mēnesi nedaudz biežāk. Mēs to nedarām. Kāpēc mēs to nedarām? Nav neviens, kas mums teiktu, "Skaties uz Mēnesi." Bet ja jūs esat dzenbudists septembra vidū, jums liks iet ārā no mājas, liks stāvēt uz kanoniskas platformas un liks svinēt Cukimi festivālu, kur jums tiks doti dzejoļi, ko lasīt par godu Mēnesim un laika gaitai, un cilvēka dzīves vājumam, par ko tam vajadzētu mums atgādināt. Jums tiks pasniegtas rīsu kūkas. Un Mēnesim un Mēness atspulgam jūsu sirdī būs droša vieta. Tas ir ļoti labi.

Cita lieta, ko reliģijas apzinās, ir: teicami runāt -- tagad es nedaru to labi -- bet runas māksla, runas māksla ir atslēga uz reliģijām. Laicīgajā pasaulē jūs varat iegūt augstāko izglītību un būt draņķīgs runātājs, un par spīti tam jums var būt lieliska karjera. Taču reliģiskajā pasaulē tā nedomā. Tas, ko jūs sakāt, ir jāapstiprina pasakot to ļoti pārliecinošā veidā.

Ja jūs dodaties uz afroamerikāņu Pentekostālistu baznīcu Amerikas dienvidos un paklausāties, kā viņi runā, ak, mans Dievs, viņi runā labi. Pēc katra pārliecinoša punkta cilvēki teiks, "Āmen, āmen, āmen." Tiešām saviļņojoša paragrāfa beigās viņi visi piecelsies, un viņi teiks, "Paldies tev, Jēzus, paldies tev, Kristus, paldies tev, Glābēj." Ja jūs darītu tāpat, kā viņi to dara -- nedarīsim to, bet ja mēs tā darītu -- es jums teiktu kaut ko šādu, "Kultūrai būtu jāaizvieto Svētos rakstus." Un jūs teiktu, "Āmen, āmen, āmen." Un manas runas beigās jūs visi pieceltos un teiktu, "Paldies tev, Platon, paldies tev, Šekspīr, paldies tev, Džeina Ostina." Un mēs zinātu, ka radām īstu ritmu. Labi, labi. Mēs turpinām. Mēs turpinām.

(Aplausi)

Vēl kāda lieta, ko zina reliģijas, ir, ka mēs neesam tikai smadzenes, mēs esam arī ķermeņi. Un kad viņi mums kaut ko iemāca, viņi to dara ar ķermeņa starpniecību. Piemēram, ņemsim par piemēru ebreju ideju par piedošanu. Ebreji ir ļoti ieinteresēti piedošanā un tajā, kā mums būtu jāuzsāk no jauna un jāsāk vēlreiz. Viņi ne tikai sprediķo par to mums. Viņi ne tikai dod mums grāmatas vai vārdus par to. Viņi mums saka, lai ejam mazgāties. Ortodoksālajās ebreju sabiedrībās katru piektdienu jūs ejat uz "Mikvaot". Jūs iegremdējaties ūdenī, un fiziska rīcība atsauc filozofisko ideju. Mēs necenšamies to darīt. Mūsu domas ir vienā vietā un mūsu uzvedība ar ķermeņiem ir citā. Reliģijas ir fascinējošas tajā, kā tās cenšas un saista divas lietas.

Tagad paskatīsimies uz mākslu. Māksla ir kaut kas, par ko laicīgajā pasaulē esam ļoti augstās domās. Mūsuprāt, māksla ir ļoti, ļoti svarīga. Daudz no mūsu iekrājumiem aiziet muzejiem, utt. Mēs reizēm esam dzirdējuši sakām, ka muzeji ir mūsu jaunās katedrāles vai mūsu jaunās baznīcas. Jūs esat dzirdējuši šādus vārdus. Es domāju, ka tajā ir potenciāls, bet mēs pilnīgi esam sevi pazeminājuši. Un iemesls, kāpēc esam sevi pazeminājuši ir, ka mēs neesam kā nākas izstudējuši, kā reliģijas izturas pret mākslu.

Divas tiešām sliktas domas, kas ir mūsdienu pasaulē, kuras kavē mūsu spēju smelties spēku no mākslas: pirmā doma ir, ka mākslai vajadzētu būt sevis pašas dēļ -- absurda doma -- doma, ka mākslai vajadzētu dzīvot noslēgtā burbulī un necensties neko darīt ar šo nemierīgo pasauli. Es tam pilnīgi nepiekrītu. Cita lieta, kam mēs ticam, ir, ka mākslai būtu sevi jāizskaidro, māksliniekiem nevajadzētu teikt, ko viņi dara, jo, ja viņi to pateiktu, tas varētu iznīcināt burvestību un mēs varētu noskaidrot, ka tas ir pārāk vienkārši. Tāpēc, atrodoties muzejā, ļoti pierasta sajūta, atzīsim to, ir, "Es nezinu, kas ar to ir domāts." Bet ja mēs esam nopietni cilvēki, mēs to neatzīsim. Bet šī apjukuma sajūta ir strukturāla modernajai mākslai.

Reliģijām ir daudz saprātīgāka attieksme pret mākslu. Tām nav problēmu mums pateikt, par ko tad īsti ir māksla. Māksla visās lielākajās ticībās ir par divām lietām. Pirmkārt, tā cenšas jums atgādināt, kas ir jāmīl. Un otrkārt, tā cenšas jums atgādināt, no kā ir jābaidās un kas jāienīst. Un tāda arī ir māksla. Māksla ir primitīva sastapšanās ar jūsu ticības vissvarīgākajām domām. Kad jūs ejat pa baznīcu, vai mošeju vai katedrāli, tas, ko jūs cenšaties sevī uzņemt, tas, ko jūs uzņemat caur jūsu acīm, caur jūsu sajūtām, ir sajūtas, kas citā gadījumā būtu ienākušas jūsos caur prātu.

Būtībā tā ir propaganda. Rembrants ir propagandists kristiešu skatījumā. Mūsdienās vārds "propaganda" saceļ trauksmi. Mēs domājam par Hitleru, mēs domājam par Staļinu. Tas nav nepieciešams. Propaganda ir metode būt pamācošam kaut kā vārdā. Un ja šī lieta ir laba, ar to visu nav nekādu problēmu.

Mans skatījums ir, ka muzejiem vajadzētu no reliģiju grāmatas izņemt lapu. Un viņiem vajadzētu pārliecināties, ka tad, kad jūs ieejat muzejā -- ja es būtu muzeja pārzinis, es izveidotu telpu mīlestībai, telpu cēlsirdībai. Visi mākslas darbi mūs uzrunā par lietām. Un ja mēs spētu sakārtot vietas, kur mēs varam saskarties ar darbiem, kur mums var tikt pastāstīts, izmantot šos mākslas darbus, lai nostiprinātu šīs domas savā prātā, mēs no mākslas varētu iegūt daudz vairāk. Māksla uzņemtos pienākumu, kas tai bija, un pret ko mēs izturējāmies nevērīgi aplamu ideju dēļ. Mākslai vajadzētu būt vienam no rīkiem, ar ko mēs uzlabojam mūsu sabiedrību. Mākslai vajadzētu būt pamācošai.

Padomāsim par kaut ko citu. Cilvēki mūsdienu pasaulē, laicīgajā pasaulē, kas ir ieinteresēti garīgās lietās, prāta lietās, augstākos dvēseliskos veidos, mēdz būt izolētas personas. Tie ir dzejnieki, filozofi, fotogrāfi, filmu veidotāji. Un viņi mēdz būt paši par sevi. Viņi ir mūsu nelielās industrijas. Viņi ir viegli ievainojami, vientuļi cilvēki. Un viņi kļūst nomākti un skumji paši par sevi. Un viņi patiesībā neko daudz nemaina.

Padomājiet par reliģijām, par organizētām reliģijām. Ko dara organizētas reliģijas? Tās apvienojas, veido institūcijas. Un tam ir dažādas priekšrocības. Pirmkārt, apjoms. Katoļu baznīca pagājušajā gadā ieguva 97 miljardus dolāru, atsaucoties uz "Wall Street Journal". Tie ir milzīgi mehānismi. Tās sadarbojas, tās ir atpazīstamas, tās ir daudznacionālas, un tās ir augsti disciplinētas.

Šīs visas ir ļoti labas īpašības. Mēs tās atpazīstam līdzībā ar uzņēmumiem. Un uzņēmumi lielā mērā ir ļoti līdzīgi reliģijām, izņemot to, ka tie vajadzību piramīdā ir pašā apakšā. Viņi mums tirgo kurpes un mašīnas. Turpretim cilvēki, kas mums pārdod augstākas lietas -- terapeiti, dzejnieki -- ir paši par sevi un tiem nav spēka, tiem nav varenības. Reliģijas ir galvenais piemērs institūcijai, kas cīnās prāta lietu dēļ. Mēs varam nepiekrist tam, ko reliģijas cenšas mums iemācīt, bet mēs varam apbrīnot oficiālo veidu, kādā tās to dara.

Vienas pašas grāmatas, grāmatas, ko uzrakstījuši vientuļi cilvēki, neko nemainīs. Mums jāapvienojas. Ja jūs vēlaties mainīt pasauli, jums jāapvienojas, jums jāsadarbojas. To arī reliģijas dara. Tās ir multinacionālas, kā es saku, tās ir atpazīstamas, tām ir skaidra identitāte, tāpēc tās nepazūd aizņemtajā pasaulē. Tas ir kaut kas, no kā mēs varam mācīties.

Es vēlos noslēgt tēmu. Tas, ko vēlos teikt, ir, ka daudziem no jums, kas darbojas dažādās darbības sfērās, ir kaut kas, ko mācīties no reliģijas piemēra -- pat ja jūs nevienai no tām neticat. Ja jūs esat iesaistīts kaut kur, kas ir sabiedrisks, kas apvieno daudzus cilvēkus, tad reliģijā priekš jums ir kādas lietas. Ja jūs, piemēram, esat iesaistīts kaut kādā veidā ceļojumu industrijā, palūkojieties uz svētceļojumiem. Palūkojieties uz svētceļojumu ļoti cieši. Mēs neesam sākuši nokasīt ārējo slāni no tā, kas ceļošana varētu būt, jo mēs neesam paskatījušies uz to, kāds reliģijai sakars ar ceļošanu. Ja jūs esat iesaistīts mākslas pasaulē, aplūkojiet piemēru, ko reliģijas iesāk ar mākslu. Un ja jūs kaut kādā veidā esat pedagogs, atkal, palūkojieties kā reliģijas izplata idejas. Jūs varat nepiekrist šīm idejām, bet tās ir augsti efektīvi mehānismi, lai to darītu.

Mans noslēguma punkts ir, ka jūs varat nepiekrist reliģijai, bet dienas beigās reliģijas ir tik smalkas, tik sarežģītas, tik daudzos veidos inteliģentas, ka tās nav piemērotas tikai reliģiskajiem; tās ir priekš mums visiem.

Liels paldies.

(Aplausi)

Kriss Andersons: Šī patiesībā ir drosmīga runa, jo jūs savā ziņā nostādāt sevi dažos veidos, lai tiktu izsmiets dažās aprindās.

AB: Jums var trāpīt abas puses. Jums var trāpīt praktiskie ateisti, un jums var trāpīt tie, kuri pilnībā tic.

KA: Kuru katru brīdi atlidos raķete no Ziemeļoksfordas.

AB: Patiešām.

KA: Bet jūs izlaidāt vienu reliģijas aspektu, par ko daudzi cilvēki varētu teikt, ka jūsu dienas kārtība to varētu aizņemties, kas ir šī sajūta -- kas, iespējams, ir vissvarīgākā lieta ikvienam, kas ir reliģiozs -- garīgas pieredzes sajūta, kaut kāda veida saistības sajūta ar kaut ko, kas ir lielāks nekā jūs. Vai "Ateismā 2.0" ir kāda vieta priekš šīs pieredzes?

AB: Pilnīgi noteikti. Es, kā daudzi no jums, satiekos ar cilvēkiem, kuri saka šādas lietas, "Bet vai tad nav kaut kas lielāks par mums, kaut kas cits?" Un es saku, "Protams." Un viņi saka, "Bet vai tad jūs kaut kādā ziņā neesat reliģiozs?" Un es atbildu, "Nē." Kāpēc noslēpumainības sajūtai, sajūtai par visuma reibinošo plašumu jābūt dīvainas sajūtas pavadītai? Zinātne un novērošana dod mums šo sajūtu bez tā, tāpēc es nejūtu pēc tās vajadzību. Visums ir milzīgs un mēs esam niecīgi, bez vajadzības priekš dziļākas reliģiskas superstruktūras. Cilvēkam var būt tā sauktie garīgie brīži bez ticēšanas garam.

KA: Patiesībā, ļaujiet man pajautāt jautājumu. Cik daudzi cilvēki šeit teiktu, ka viņiem reliģija ir svarīga? Vai ir kāds līdzvērtīgs process, ar kura palīdzību ir sava veida sasaiste starp to, ko jūs runājat un ko jūs viņiem teiktu?

AB: Es gribētu teikt, ka laicīgajā dzīvē ir daudzi, daudzi robi un tie var tikt novērsti. Tas nav tā, kā es cenšos saprast, tas nav tā, ka, vai nu jums ir reliģija un tad jums jāpieņem visu veidu lietas, vai arī jums nav reliģijas un tad jums nav pieejamas visas šīs ļoti labās lietas. Tas ir tik skumji, ka mēs pastāvīgi atkārtojam, "Es neticu, tāpēc man nevar būt sabiedrība, tāpēc esmu izslēgts no ētikas, tāpēc es nevaru doties svētceļojumā." Kāds vēlas teikt, "Muļķības. Kāpēc ne?" Un tas patiešām ir manas runas mērķis. Ir tik daudz, ko mēs varam uzņemt. Ateismam nevajadzētu sevi atstumt no reliģijas bagātīgajiem pirmsākumiem.

KA: Man šķiet, ka TED kopienā ir daudz cilvēku, kuri ir ateisti. Bet iespējams, ka vairākums cilvēku sabiedrībā noteikti nedomā, ka reliģija drīz vien pazudīs un vēlas atrast valodu, lai uzsāktu konstruktīvu dialogu un sajustu, ka mēs patiesībā varam viens ar otru sarunāties un vismaz atrast dažas kopīgas lietas. Vai mēs esam muļķīgi tāpēc, ka esam optimistiski noskaņoti par pasaules iespēju, kur, reliģijas, kura ir milzīga apvienota raudāšana par sadalīšanos un karu, vietā varētu būt savienošanās?

AB: Nē, mums jābūt pieklājīgiem pret atšķirīgo. Pieklājība ir par daudz pārspīlēts tikums. Tā tikusi uzskatīta kā liekulība. Bet mums jātiek līdz līmenim, kad jūs esat ateists un kāds saka, "Zināt, es kādā dienā lūdzos," jūs pieklājīgi to ignorējat. Jūs turpināt. Jo jūs esat piekritis 90% lietu, jo jums ir dalīts uzskats par tik daudzām lietām, un jūs pieklājīgi neesat vienisprātis. Un es domāju, ka tieši to ir nolieguši nesenie reliģiskie kari. Viņi ir ignorējuši iespēju par harmoniskām nepiekrišanu.

KA: Un visbeidzot, vai šai jaunajai lietai, ko jūs ierosināt, kas nav reliģija, bet kaut kas cits, vai tai vajadzīgs līderis, un vai jūs brīvprātīgi uzņematies kļūt par pāvestu?

(Smiekli)

AB: Kāda lieta, kuras sakarā mēs visi esam ļoti aizdomu pilni, ir individuālie līderi. Tādi nav vajadzīgi. Tas, ko esmu centies aizsākt, ir karkass, un es ceru, ka cilvēki spēs to vienkārši aizpildīt. Esmu uzskicējis sava veida vispārīgu uzbūvi. Bet lai kas jūs būtu, kā es saku, ja jūs darbojaties tūrisma industrijā, ceļojiet. Ja jūs esat sabiedriskajā industrijā, aplūkojiet reliģiju un dariet sabiedriskās lietas. Šis ir wiki projekts.

(Smiekli)

KA: Alēn, paldies jums, ka piešķīlāt dzirksti daudzām turpmākajām sarunām.

(Aplausi)